|
Atcerieties, godātie pilsoņi, bija saulainajā padomju bērnībā latviski divas nevājās grāmatu sērijas: "Brīnumzeme" - dažādu tautu pasakas, un "Pasaules bērni" - svešvalstu rakstnieku īsie stāsti bērniem?
Lai vai ko mēs teiktu par konkrēto rakstnieku un dažādu propagandas stāstu izvēli, tās grāmatas bieži vien sniedza interesantu ieskatu kā dzīvo citur. Piemēram, atceros, bija japāņu rakstnieka stāsts par čūsku un kā puika to atrod mājās un kāds japāņu strādnieks cīnās ar to un beigās arī pievārē. Fascinējošais bija jau pats japāņu mājas apraksts -- papīra logi, salmu paklājiņi, koka sandales kā apavi, un, kas bija pat ilustrācijā -- strādnieks valkāja až zeķes-apavus(!), proti, pabiezas zeķes, kurām bija zole un arī bija atsevišķi atdalīts īkšķis. Tobrīd tas likās nenormāli eksotiski un ievērības cienīgi.
Daļa no "Pasaules bērnu" stāstiem arī bija pasakas. Bija gan Oskars Vailds, gan viskautkas. Un lūk, palicis man atmiņā vietējais R+J stāsts - ja nemaldos rumāņu vai varbūt ungāru rakstnieks (nu var jau būt arī ka īru, bet diez vai). Proti, divas ģimenītes, kas atkal savā starpa naidojas (bez dunčiem gan, bet spīvi) un puika un meitene, kas satiekas kāpdami katrs no savas puses pa varavīksni. Satiekas un priecājas, bet tad atceras, ka viņu ģimenes ir stāstījušas par to, ka varavīksnes galā jābūt zelta podam un, to arī knaši atraduši, sakaujas. Beigu beigās viņi gan pasūta abi savas ģimenes ar visiem zelta podiem un aiziet kāpļāt šurpu turpu pa varavīksni, vai kā tā.
Tad nu lūk. Pats krutākais personāžs šai stāstā bija meitenītes vecmāmiņa. Kura bija traki neganta un iespiedusies man atmiņā ar to, ka tikko kaut ko izdzirdēja par kaut ko, kas viņas uztverē nebija labi, tā teica: "to vajag aizliegt". Elegantākais bija, kad ap ģimenīti kaut kas zuzēja un vectētiņš teica: "tās laikam ir maijvaboles", uz ko vecmāmiņa atcirta: "Visas maijvaboles vajadzētu aizliegt!"
Tad nu, godātie pilsoņi, iedzersim par maijvabolēm, kuras turpina lidināties par spīti vecākās paaudzes aizliegumiem!
|