draugi un radi

Izskatās, ka mums darbā tā jaunā kafejnīca aizklapējusies ciet. :( Nu, jā, mums jau šī te ēka ir kā kaut kāds spoku kuģis. Kad eju pēc kafijas, tad eju pa garu, tukšu gaiteni, kuram abās pusēs pavērtas durvis uz tukšiem kabinetiem. Laikam cenas uzlikuši tādas, ka neatmaksājas nevienam šeit īrēt telpas. Kāpēc tādās ēkās nevarētu veidot bērnu pieskatīšanas telpas? Ja kaut kur blakus kādu vietu iežogotu un uztaisītu tur bērnu laukumiņu, tad, domāju, pieprasījums pēc telpām šeit pieaugtu.

Es trīs gadus neesmu publiskojusi vienu savu dziesmu, kura ir ierakstīta un gatava, lai to darītu. Nevaru saņemties, jo liekas, ka varbūt pasaulē tas vairs nav aktuāli. Dziesmas teksts ir šāds.

Uz pleciem tur šo pasauli ik dienas
Kā Atlanti - un nesūrojas pat
Tie mazie cilvēki ar lielo sirdsapziņu,
Tie visu mūsu dzīvi kopā tur.

Tiem nav vienalga, tiem nav vienalga,
Tiem nav vienalga, tiem nav vienalga.

Iet palīgā kāds pakritušam pēkšņi
Un cilvēks cilvēkam nav ienaidnieks, bet draugs
Un tādā pasaulē, ko katrs kopā radām
Mums jādzīvo un tādā mūsu bērni augs.

Ja nav vienalga, ja nav vienalga,
Ja nav vienalga, ja nav vienalga.

Kāds labestīgs vārds kādreiz izglābj dzīvi
Un dažreiz dzīvi izglābj labi pildīts pienākums.
Tām lielām lietām, ko mēs uzskatām par labām,
Tām visām reiz ir bijis mazs, labs iesākums.

Man nav vienalga, man nav vienalga,
Man nav vienalga, man nav vienalga.


Šo dziesmu sacerēt mani iedvesmoja ļoti daudzi cilvēki - gan tepat uz Cibā, gan darbā, bet visvairāk - nejauši sastaptie svešinieki, kas kādreiz vienkārši tāpat man ir palīdzējuši. Kāds trolejbusa vadītājs, kurš pamanīja, ka man, skrienot uz trolejbusu, ir izkritis mobilais (mans pirmais smārtfons, starp citu, kuru lietoju tad tikai divas dienas) - un skaļrunī pateica, lai es paskatos, kas man ir izkritis un pat pagaidīja, lai es iekāpju atpakaļ. Sieviete, kas redzot, kā es eju pa parku ar noberztu, asiņojošu kāju, piedāvāja man plāksteri. Sieviete, kas strādāja apteikā un kārtīgi izstāstīja man- deviņpadsmitgadīgai studentītei - kā izārstēt kaut kādu apaukstēšanos. Vai tie cilvēki, kuri aktīvi iesaistījās un palīdzēja man izsaukt ātro palīdzību, kādam vīrietim, kurš bez kurpēm bezsamaņā gulēja transporta pieturā netālu no Stradiņu slimnīcas.

Man likās, ka šādu cilvēku pasaulē ir tik daudz, ka tad, kad viņi sadodas rokās, viņi var aptvert visu zemeslodi - un tad šis labo darbu tīkls satur kopā visu pasauli un tā neizšķīst pa gabaliem.

Bet šo dziesmu es biju paredzējusi laist klajā 2022.gada februāra beigās. Bet to neizdarīju, jo biju tikpat šokēta kā pārējie. Un redzot to, kas tagad notiek pasaulē, man ir bažas, ka varbūt kaut kur to labo cilvēku ir pietrūcis un šis tīkls vairs neveidojas? Bet laikam es tomēr šogad to dziesmu publiskošu. Kā veltījumu tiem cilvēkiem, kam nav vienalga. Un - kas zina? Varbūt kāds foršs cilvēks, kurš vienkārši nav aizdomājies par šo visu, pēkšņi arī pieslēgsies tam nevienaldzīgo cilvēku tīklam un mēs atkal varēsim saturēt kopā šo pasauli.

Šodien uz īsu mirkli ciemos bija iebraucis jaunākais brālis ar brāļa meitām. Es viņas tik sen nebiju redzējusi. :) Bet ir tik forši redzēt, ka tad, kad es paskatos uz viņām, viņas sāk smaidīt. :) Tik mīļas meitenes un tik lielas jau - vienai 14 gadi, otrai - 12. Jaunkundzes. Mīlu viņas. Bet pēdējos gados maz ir sanācas pabūt ar viņām kopā, tāpēc tā pozitīvā attieksme viņām droši vien vēl ir no tiem laikiem, kad es dzīvoju netālu un ik pa brīdim pavadīju ar viņām laiku. Man pat ir viedo, kurā mēs spēlējām manis bērnībā izdomātu ludziņu, kurā var piedalīties paši, paši mazākie bērniņi - ja vien ir iemācījušies staigāt- un var piedalīties daudz bērnu bez īpašām prasmēm. Ludziņa sastāv no īsas dziesmiņas, istabas vidū sakrautām drēbēm un spilveniem (Čupas). Tad es dziedu dziesmiņu un kā pupa eju un pār to čupu klūpu. Un tad nāk zirņu grupa (visi bērniņi), palīdz man piecelties un tad mēs soļojam pa apli, dziedot "la, la, la".

Pa ceļu gāja pupa,
Vienā galā strupa, otrā - dupa.
Priekšā bija čupa, pupa klupa.

Aiz pupas gāja zirņu grupa,
Tie redzēja, kā pupa klupa,
Tie palīdzēja - hupa, hupa,
Celies augšā , pupa. (I.Ziedonis no grāmatas "Sākamgrāmata")

Šodien man kabinetā ienāca kolēģe (mums pusdienu pārtraukums), runājāmies, durvis puspavērtas. Pēkšņi ienāca direktors, nedaudz parunāja, novēlēja laimīgu jauno gadu un aizgāja. Tāda, lūk, pirmā darba diena šajā gadā. Bet, protams, man simpatizē vadītāji, kuri mēdz aprunāties ar ierindas darbiniekiem, jo viņiem ir iespēja būt mazliet mazāk atrautiem no realitātes.

Es drusciņ apskaužu ebrejus. Jā, pasaulē ir pilns ar antisemītiem un viņi gadu tūkstošu laikā ir dabūjuši ciest visai skarbi. Bet drusciņ apskaužu es viņus par to, ka viņiem ir tā tautas - bezmaz kā paplašinātās ģimenes kopība. Kad pagājušajā gadā Taizemē aizturēja grupu "B2" un gribēja to deportēt uz Krieviju, tad viņi tā iesaistījās, ka burtiski izrāva tos no Krievijas rīkles. Izraēlā esot tā, ka Izraēla iesaistoties par jebkuru savu pilsoni vai arī jebkuru citas valsts pilsoni, ja viņš esot ebrejs. Man ļoti gribētos, lai latvieši arī kā tauta vairāk turētos kopā. Nav jau tā, ka mums arī nebūtu šādu iezīmju - Dziesmu svētkos sanāca iepazīt ļoti daudz foršu, izpalīdzīgu un aktīvu cilvēku. Bet gribas laikam vairāk. Varbūt tāpēc, ka man pietrūkst kopības sajūtas pēdējā laikā.

Laimīgu Jauno gadu, mīļie! Lai mums tas nākošgad ir mierīgāks, priecīgāks, veselīgāks un labiem notikumiem daudz bagātāks kā šis!

Plānoju, ka man vajadzētu nopirkt planšeti - acīm būtu vieglāk. Man taču uzrakstīja jaunas brillēs - 11. Iepriekšējās brilles man bija pirms vienpadsmit gadiem un tad bija par divām dioptrijām mazāk. :( Un ja tālumā es vēl kaut cik redzu, tad tuvumā ar tādu stiprumu jau ir drusku problēmas. Sāku pat aizdomāties, varbūt man vajadzētu to acu operāciju. Bet ar planšeti - lielākiem burtiem un attēliem - būtu vieglāk. Tas arī jau būtu labi.

Šodien divas labas lietas notika. No rīta konstatēju, ka man vannas istabā ir salūzis krāns, taču jau vakarā tas bija salabots - manas dzīvokļa saimnieces vīrs atnāca un salaboja (man saimniece dzīvo šajā pašā mājā - tikai vienu stāvu zemāk). Otrā foršā lieta - jaunākais brālis ir piemontējis eņģītes vienam grāmatu skapim laukos. Ne vienu reizi vien tās durtiņas man bija uzkritušas uz kājām, kad es gāju tur garām vai tīrīju to istabu un es mēdzu lūgt, lai tas tiek salabots. Es pat nopirku enģītes. Tās vēlāk brālis izbrāķēja, jo vajagot tikai skrūvītes kaut kādas tur. Nu tad šoreiz, kad uzzināju, ka viņi brauks uz laukiem, palūdzu, lai paņem tās skrūvītes un salabo. Un salaboja. Es esmu tik priecīga. :)

Savukārt šonakt sapnī es redzēju, ka dzīvoju kaut kādā baigajā gaģušņikā - pagrabstāvā ar mazu lodziņu, kas aizklāts ar kaut kādu lupatu. Kad iznācu laukā, tad izrādījās, ka tā ir kaut kāda pieklājīga māja uz Barona ielas. Bet kad ienācu atpakaļ, vairs to savu dzīvokli nevarēju atrast.

Bezmiegs. :(