tviterī jau izrunāts, gadu gadiem jau cibā izrunāts, bet atkal atkal man ir mūžsenais jautājums:

labākais spf sejai?
viegls, nesedzošs, efektīvs?

pirmdien naktī sāka vemt lielie cilvēki, otrdien nespēks tāds, ka nevar izkāpt no gultas, bet pievakarē no bērnu dārza atnāca vemjošs vidējais, vakar pa dienu atvilkās karsts karsts jaunākais, šorīt izgāju izskriet piecus kilometrus, galva nereibst, slikti nepalika, fuf,
tagad tikai - fingers crossed - ka vecākais nevems un varēs startēt olimpiskajā bērnu dienā, un lai es spētu noskriet svētdienas pusmaratonu.

es tomēr dažkārt nesaprotu dzīves jokus - pusi aprīļa puņķojos, netrenējos, tad ceļoju ļoti daudz, netrenējos, domāju, labi, noskriešu uz "svaigumiņu",
tagad ceru, ka vispār noskriešu.

bērniem visvairāk patīk kliegt un skriet jeb vakar hostējām dārza ballīti 12 bērnudārzniekiem. mums bija sagatavotas dažas spēles, dažas stafetes, bet trīs stundas var pavadīt arī, haha, vienkārši dauzoties pa dārzu.
bērni ir forši. dārzi arī.
un pat pujenēs neviens nebija iebridis!

// mēs visi gājām kopā no bērnudārza un neviens bērns pa ceļam nepazuda! un puse bija uz riteņiem (ieskaitot mani).

cik ātri tie bērni aug jeb, domājot par nākamo ģimenes ceļojumu, kā pirmo atvērām mācību gada kalendāru.

// man likās, ka pirmklasniekiem ir divi papildus brīvlaiki, bet tikai viens un tas pats ziemas vidū. skumji.

atbraucu no nednogales Viļņā. jā, protams, skaisti, bet mums arī ir skaisti.
viļņa ir ļoti dzīvīga, ļoti, bet arī dārga.
tur viss zied, un cik labi, ka mums vēl viss tikai ziedēs.
abi bijām slimi, tā bija likteņa ļaunprātība - pirmajā aizmukšanā bez bērniem būt ar slikten sliktu pašsajūtu. (nākamais get-away laikam novembrī, tādi mums tie grafiki)
nostaigājām svētdien 10km gar Neri.
un jaunā Sapiegu pils burvīga.
brauciet uz viļņu, vilciens ir lielisks.

ko jums jautā bērni?

man vidējais pajautāja, kurš ir mans astotais mīļākais valis. (tas tikai liecina, ka viņam visi vaļi IR sakārtoti sarakstā pēc mīļākuma)

kad atbraucu mājās no venēcijas, manī bija skumjas un kaut kādas dusmas, es it kā jau zinu, bet cik ļoti šis mākslas tirgus ir liekulīgs, cik neīsts, cik elitārs, kā mēs valdam un arvien vairāk izspiežam perifērijā tos, par kuriem it kā rūpējamies. koloniālisma izsāpēšana ir jauns koloniālisms, viss tik pārprasts, tik neīsts, tik formāls. un man taču īstenībā tas neinteresē, bet visi tā ieciklējušies. to, protams, nosaka arī biennāles tēma, bet vai nebija iespējams šo risināt, nevis patronizējoši uzsvērt atkal un atkal. (varbūt jāmēģina domāt citos virzienos, bet kādos.)
un tad - gandrīz pa taisno no lidostas - aiziet uz ROTKHO izrādi bija blieziens pa galvu. ļoti precīzs blieziens, ļoti labs blieziens. man ir savi iebildumi, protams, bet kopumā - perfekta dzīves dramaturģija.
no biennāles uz izrādi par mākslas tirgus liekulību.

pa diviem vakariem - sestdienas un svētdienas - noskatījāmies Poor Things.
un lai gan man patika, tomēr derdzās pārlieku seksualizācija, it īpaši bērna smadzeņu kontekstā.

// protams, sajūtiski uzreiz gribas atļauties ko vairāk. bet vai tad es jau tagad dažkārt neeju pa ielu kā mūziklā? eju jau eju.

piektdien bijām veco cilvēku randiņā:
braucām aplūkot ziedošās sakuras.
ēdām un runājām par ēdienu un pārēdāmies restorānu nedēļas ietvaros.
stāvējām un sentimenāli skatījāmies tālē godspeedu koncertā.

absolūti rekomendēju.

visādi citādi piektdien bija ballīte, uz kuru gāju ar šaubām, bet atgriezos mājās pus4 ar prieku
jeb
ir tik viegli atkal justies labi sabiedrībā, it īpaši - tik maigi siltā, mīlošā un priecīgā ballītē kā tā.

taču es gribētu drusku pieminēt par Jungu.

piektdien pa dienu domāju, hmm, kas ir botokss, varbūt man vajag botoksu? baigi krunkainā piere. no cik gadiem tas ir ok? bet kāpēc vispār? nē, nu muļķīgi.

piektdien ballītes sākumā sarunā ar mis_s nonākam līdz botoksam, viņa stāsta, kā botokss strādā.

piektdien ballītes vidū saņemu jautājumu, kā sauc manu ārstu, jo tik labs botokss pierei man esot! (uz to es kārtīgi saraucu uzacis, izkliedējot jebkādas šaubas par ārēju iedarbību uz seju)

vakar biju uz jrt.
lai gan domāju, ka teātris būs pārpucēts un pārāk svaigremontīgs, tā nebija. māja ir jauka, joprojām maza un silta. drusku maldījāmies gan.
un
lai gan domāju, ka hermanis jau sen ir, nu, kā lai tā pieklājīgi pasaka, galvā sapisies, wow, cik izrāde bija laba.

ar pietāti pret grāmatu, ar pietāti pret katru aktieri, ar pietāti pret skatuvi (nekādas scenogrāfijas, daži rekvizīti), vibrējošs transs, trapīgs stāstījums, trupas siltums, blīvums un trauslums.

un man kaut kā ļoti vajadzēja atkal atcerēties, ka viss ir pārejošs, viss ir mirstošs, tikai drusku maģijas paliek.

arvien biežāk uznāk tādas nospiedošas, bet ne pārāk lielas, bailes un skumjas, ka no šīs pasaules nav iespējams izkāpt.
ceļojot kaut kā likās, ka esam brīvāki, kustīgāki, tas ir perfekts eskeipisms, tomēr tieši ceļojot arī līdz kaulam izjutu, cik pasaule ir maza, un cik mēs ievainojami. un nav tādas vietas, kur paslēpties. ja nu vienīgi opija mākonī, ne.
un ikdienas lēmumi - no "braukt ar riteni garām ru vēstniecībai vai nē" līdz "vai pasūtīt dārgās flīzes vannasistabai" - visu laiku ir tādā kara esamības un tuvākas iespējamības ēnā.

un es redzu to mazo mazo apdzīvojamo zemes daļu, nelielu svītru starp zemi un mākoni, tas taču klaustrofobiski.

vīrs saka, ka varbūt man vienkārši pietrūkst saules.

visa cita starpā es uz tādu atgriešanās eiforiju piereģistrējos skriet pusmaratonu maijā.
ārā ir slikts laiks, vēss, man ir iesnas, izskrējusi esmu, šķiet, tieši reizes četras. drusku mēģinu sevi mierināt, ka esmu pietiekami spēcīga, lai vēl paspētu, nu tur joga katru rītu, daudz staigāju, braucu ar riteni. vai ne, what can go wrong.
un aizvakar biju uz vienu funkcionālo treniņu, tā laikā pat īsti neiesvīdu, labi jutos, grūtību nebija, bet šodien, bet šodien.. - pa trepēm uzkāpt nevaru, apsēsties nevaru, pieliekties nevaru.
tātad - kājas -, kas man noderētu pusmaratonā un kas, manuprāt, nebija nemaz tik vājas, izrādās ir supervājas.

// vēl cita starpā, kādu jūs man ieteiktu, tādam svētdienas vingrotājam, pulkstenīti nopirkt? man jau svarīgākās laikam ir "kā izskatās" kategorijas, bet drusku gribētos arī sekot līdzi sirdij un tā.

es sevi pārspēju jau trešajā dienā jeb spilvens - birojs 2h, pa ceļam vēl iebraucu Zvaigznē nopirkt Ciglīti.
kāpēc es to visu piefiksēju?
jo man ir svarīgi saglabāt to ceļojumā iegūto plūsmas sajūtu.
ka es neskrienu, bet dzīvoju.

šorīt divas stundas un 20 minūtes un es neko apzināti nedarīju savādāk. tāda pati tēja bērniem, joga man, veļa iekšā, putra bērniem, kafija man, skatīšanās pa logu (pavasaris nāk), skropstas man, rotaļas bērniem, bērni ģērbjas, es ģērbjos, bērni ārā, veļasmašīnas izkāršana, es ārā, pa ceļam vēl vizinu šos uz maiņām uz sava riteņa bagāžnieka. un viss lēni.

es jogoju ar jūtūbi, neesmu tāds advancēts susļiks, kas spēj izdomāt savus vingrojumus pats.
nu lūk, vakar jogoju brīvdienu režīmā - pa dienu un ilgāku laiku - un jaunākais gandrīz visu laiku sēdēja blakus, skatījās uz ekrānu, uz mani, uz ekrānu, uz mani un komentēja, vai es daru pareizi vai nē. mierīgā, klusinātā, novērojošā pieaugušā balsī.

vīrs laukos, uzzināju, ka man vajag trīs stundas, lai mierīgā gaisotnē tiktu no gultas līdz birojam.
ar jogu, bērnu brokastīm, kafiju, meikapu un trīs bērnu novietošanu iestādē.
neslikti.

Ūpis tikko - kad izaugšu liels, es uztaisīšu tādus darbus, ko varēs strādāt, kad bērni slimo. pusi dienas mammas strādās, pusi dienas tēti, un tad vienmēr kāds paliks ar bērniem!

jaunākais tikko no rīta ielīda pie manis gultā, piespieda manam vēderam savu muguriņu, un, ieriktējoties ar galvu uz mana spilvena, ar savu pakausi spēcīgi pārsita man lūpu līdz asinīm.
lai dzīvo astotais marts!

dabūju labas vietas uz abām jaunajām izrādēm jaunajā teātrī.
tagad tikai jācer, kā teica Zane Radzobe, ka būs ne tikai jauni iestudējumi, bet arī labi iestudējumi.
diži neceru, bet apskatīties jauno māju gribas.