es jau kādu laiku gribu atkal sākt ierakstīties, bet man tas viss tā sporādiski.

pēdējās divas ar pusi nedēļās esmu bijusi trijos ceļojumos, tātad - lidojusi 6 reizes, un man tas ir diezgan daudz. ņēmu un saslimu.

darbā ir ko darīt pulka. ir vēl arī trakas komandas vadība, tādi ego, tādi neracionāli bērnudārznieki brīžiem, un tad jāmēģina tas viss vākt kopā. ļoti daudz laika aiziet uz domāšanu, cepšanos, dusmošanos un galvu glāstīšanu. nogurdinoši.

gribas uz saulīti, jau kuro nakti sapņoju, ka esmu Bali. tieši tādu saulīti gribas - zaļu, mitru, siltu.

pirmajā Maltas dienā nostaigāju 23k soļu, iedomājos, cik tas ir jaunākajam, ja viņa solis ir kāda puse no manējā. forši. izturīgi bērni.

dabūju radiohead biļetes. wowow.
jau aizvakar nobukoju dzīvesvietu.
nu var pirkt avio.

ievēroju, ka filmās un sērčikos (ne augstās raudzes, bet parastajos) kā īpaša lieta tiek uzsvērta vakariņu gatavošana.
aij, Tu esi bēdīgs, do You want me to cook dinner tonight?
o, Tu dabūji jaunu darbu, apsveicu, varbūt šovakar ko īpašu - es uztaisīšu vakariņas!
šis jānosvin, mūsu kāzu gadadiena, oooo, es uztaisīšu vakariņas.

mana dzīve laikam ir nenormāli spriedzes pilna, un manu draugu arī, un manas bērnības arī, jo mēs taču taisām vakariņas KATRU DIENU.

katastrofāli slimojam, lūk, pirmais septembris. pusi nakti neguļu, sāp visas maliņas tikai no tā, ka drausmīgi sāp kakls. nav temperatūras, bet sāp āda. un ausis. un skaņa besī.
bērni priecīgi, tikai ļoti temperatūraini.

vakar izcepu pirmo šī gada rīgas dārza ražas ābolmaizi. nu viss, rudens klāt.

piektdien noskrēju pusmaratonu, sestdien nosvinēju četrdesmitnieku. episki nosvinēju.

šis ir tas laiks, kad uz ielas satiekas lencīšu kleitiņas un sandales ar adītiem apaušiem, zeķubiksēm un dūnu jakām.

Ūpis, drīz otrklasnieks, brīvdienās tika pie viedpulksteņa ar sim karti.
(jā, protams, pasaulē ir daudz bērnu, kam uz pirmo klasi pērk telefonus, bet es tam neredzu nekādu jēgu, jo bērns nekur vēl nedodas viens, un vispār - ko bērns ar telefonu darīs un kāpēc? tagad pukstenis šķita tik normāla izvēle, jo beidzot jaunajā semestrī parādās iespāja (uz un no futbola) doties pašam)

tā nu svētdien vairākas reizes Viens Pats gāja uz veikalu.
un, kad viņš no tā pulksteņa zvana, tad runā tik pieklājīgi. pilnos teikumos.

ļoti interesants notikums.

// es atceros, kad mani pirmo reizi palaida uz veikalu vienu, tas bija no ģertrūdes ielas mājām aiziet uz gastronomu brīvības un lāčplēša stūrī, es visu dienu dīcu, ka noteikti kaut ko vajag pirkt, un gāju reizes piecas, man liekas, ka pat pēc kaut kā tik smieklīga kā grūbas

mēs precējāmies divas reizes - deviņas dienas pirms baznīcas kāzām apprecējāmies Cēsu zagsā. mūsu mācītājs bija Cālītis, kuram, kopš praida dievkalpojuma, bija atņemtas tiesības oficiāli laulāt. citi pāri to zagsu ieliek baznīcas dienas rītā, bet mēs gribējām pavisam atsevišķi un Cēsīs.
kāpēc to stāstu? tāpēc, ka es šodien uzvilku to zagsa kāzu kleitu. tā nebija nekas tāds, bet tomēr. kāzu kleita. šodien uz ričuka un ar birkenstokiem. pēc vairāk kā deviņiem gadiem!

sēžu kafeīnā, te skan Jaunība (!!!), gaidu jaunākā bērna logopēda nodarbības beigas, ir nelineāra laika sajūta.

jums kāds zināms dārznieks / zaļo pirkstiņu īpašnieks, kurš gribētu vienas dienas haltūru un varētu laika posmā līdz 22. augustam izravēt pa visu vasaru neravēto dārzu? man nav daudz dobju. tas tiešām būtu dienas darbs (sētmalas, utt)

nu ko, pēc gandrīz astoņu nedēļu vasaras brīvdienām bērni atgriežas Bērnu Mājā.
jaunākais raudāja visu rītu, nodevu rokās spārdīgu un kliedzošu.
vidējais pēc divām minūtēm teica, ka te viss pilns ar psihopātiem, bet tā jau aizgāja priecīgs.

ak dies, tagad būs jāsāk viņiem valkāt apakšbikses, jāgriež biežāk nagi, jāmazgā mati, jāvelk apavi un tīras drēbes.
bet - nebūs vairs jāvelk ērces.

vasara ir beigusies, lai dzīvo vasara.

sestdien noskrēju kuldīgas pusmaratonā savu ātrāko desmitkilometru. (desmit ar pusi, būsim precīzi)
es no sevis šo negaidīju, vēl tikko Valmieras teātra festivāla skrēju pāri mašīnai, mašīnas vrakam kā Citos Dziesmu Svētkos, jo mans vecākais bērns tik labi to darīja, ka man arī gribējās, bet nu nevar cilvēks šādā vecumā vairs tā lekt un skriet, un sastiepu ceļgala saiti. labi, ka nākamajā dienā bija klases salidojums un mana audzinātāja - sporta skolotāja - visu iztaustīja un atzina par labu esam, bet arī miera režīmu nozīmēja.
bet tā nu noskrēju savu labāko desmitnieku un tas tomēr ir tik jauki, ka es vēl tā varu skriet.

es skaitu, ja, - šodien jau esmu nositusi 18 lapsenes, ir kaut kāds uzliesmojums.

šajā vasarā, piemēram, neesam ne reizi pusdienojuši pie āra galda.

es it kā neesmu apvainojusies uz vasaru, bet esmu gan. nav bijis karsti, nu jau vairs nav silti un ir jūtams, ka nebūs arī. tirgū šorīt nopirku gladiolas.

kaut kas skaisti netverams - koppriecīgs - ir VVTF, kā trūkst Sansusī.

tā žonglēšana ar lauku idilli un darbiem, pilsētu un mežu ir patīkama, bet arī nogurdinoša. jo gribas visu.

vakardien drusku sanāca gandrīz viss, jeb no rīta pastrādāt, tad ar draugiem uz ezerpeldēm, tad pie draugiem divas stundiņas vēl pastrādāt un novadīt zūmsapulci, tad vakarā vēl papeldēt.
bet šodien sēžu saulītē un strādāju, gribas iet uz mežu, gribas peldēties, bet gribas arī taisīt pusdienas un mazgāt drēbes.

bet nu tad vakarā nobrauks uz pilsētu, jo gribas arī uz galvenās ielas iedzert prosecco.

jaunākais šorīt nosvērās, un viņš ir 20,2 kilogrami.

nu viss,
man vairs nav neviena padsmitkilogramīga bērniņa

šorīt uz Vantenieka es biju priecīga par dubultajām margām, jo mani visu laiku pūta uz sānu. ar dubultmargām drošāk kaut kā.

mēs birojā nekad neklausāmies mūziku, man šķistu jocīgi, ja klausītos, jo tad vajadzētu salāgot vēlmes un izvēles un vispār - bardaks.
bet šodien es birojā esmu viena un tāpēc klausos un klausos, un klausos jauno Jaunību.
un skaisti.

skaļi dziedu līdzi.