nesen tviterī bija provokatīvs ieraksts, ka jebkurš var netrennējoties noskriet pusmaratonu, vienkārši piecelties no dīvāna un noskriet. kad kāds aizrādīja, ka tā gluži nav, ieraksta autors teica, ka nu, jā, netrennējoties pusmaratonam, bet tā jau cilvēkam vajadzētu būt kādreiz skrējušam un vispār sportiskam.
un man tā sanāca sestdien.
nesen izveidoju sev treniņu plānu pusmaratona noskriešanai, tad uzzināju, ka rīgas maratona laikā esmu uzņemta mākslas kuratoru rezidencē Uzbekistānā (jeij!) un atmetu treniņiem ar roku.

sestdien spīdēja saule, es izgāju drusku paskriet, tad jau bija 14 kilometri, tad jau 18 un kāpēc tad beigu beigās ne visus 21 ar astīti.

un ne vakar, ne šodien nesāp ne muskulītis, vienīgi iegurnis ieīdas dažos brīžos.

nednogalē Ūpis piedalījās savā pirmajā šaha turnīrā ar nebūt ne sliktiem rezultātiem.
tas viss skaisti.
taču tiesnesis pēc turnīra iečukstējis viņam ausī, ka viņu pretinieki esot sajaukuši ar meiteni.
-
kāpēc šādai informācijai būtu jāizskan un kāpēc tieši bērna ausī? gribi runāt par garmataino puiku problēmātiku, ej pie vecākiem! absolūts takta trūkums, es vienkārši nevaru.
-

tad vēl anatomikums, Ūpis ļoooooti iedziļinājās, prasīja jautājumus, es stāstīju par ārpusdzemdes grūtniecībām, par cirkšņu trūcēm, par vēžiem, pētījām mazu bērnu gurnu šķērsgriezumu, utt. Viņš ik pa brīdim teica, ka tūlīt izvemsies, bet es izturēs līdz galam. moš būs ārsts, ko.

un tad vēl Liberta pēdējā diena nacionālajā muzejā.

turpinu savu šīsziemas galopu pa eiropu un varbūt jums azotē ir kāds zelta padomiņš Malagai?

(tajā trakajā haikā neiešu, man bail no augstuma, citi haiki gan ļoti vēlami!)

laukos naktī uz sestdienu man elkonī iekoda ods.
niez joprojām

vēl es redzēju taureņus un kāšus, bet to vajadzēja ierakstīt cibā uzreiz, nu jau tas pavisam nav aktuāli.

es nevaru pabeigt Neiburgu:
otrās grāmatas otrā puse lasās smagi un lēni, jo mēs taču zinām, kā tas viss beigsies

tomēr ziema paskrēja ātri, es pat nepiefiksēju, ka jau kādu laiku no rītiem mostoties ir gaišs.

šorīt vecākais pamodās sešos un vairs nevarēja aizmigt, lasīja grāmatu, bet es to dzirdu un nevaru pagulēt.
vidējais pamodās pus7 un gribēja pie "mana drauga un brāļa", bet es neļāvu līdz septiņiem, lai kaut drusku paguļ, kaut ar acīm vaļā.
jaunākais pamodās pus7, tad piemiga, tad pamodās un lūdza, lai nopērku plastalīnu. teicu, ka visi veikali vēl ciet, pa dienu nopirkšu. "arī spice?', atbildēju - jā. tad tā sāka raudāt, ka no pārdzīvojuma aizmiga atkal.

man šodien reibst galva, sajūta, it kā būtu uz kuģa. tagad - darbiņā - drusku atlaida.

vakar biju uz jaunā myfitness galerijas centrs kluba pirmo dienu. nav tā, ka es vēlos staigāt uz sportu vietās, kur notiek atklāšanas un ļembasti, vienkārši man tas klubs ir tik labi pa ceļam no darba uz mājām un kaut kā tā labi sakrita.
lūk, divas lietas.
pirmā.
kad ierados, tas bija stundu pēc atklāšanas, tur spēlēja dīdžejs un bija kārtīgs banketa galds. uz galda - kafija, kūkas un vīns. tātad, jeij, atklāsim sporta klubu ar kalorijām un alkoholu.
otrā.
sieviešu ģērbtuvē apkārt staigā plika pusmūža sieviete, ik pa brīdim kaut kur apgūlās, atkal staigāja, viņa bija super karsta un kūpēja, pēc brīža viņa atkal iegāja saunā, tad iznāca ārā, pilēja un sēdēja un no burciņas ēda kaut kādus, šķiet, augļu salātus. ja tas viss notiktu pretējos dzimumos - gan ģērtbtuvju, gan galvenās varones un stāsta stāstītājas ziņā -, tad noteikti vīriešu ģērbtuvē pliku vīrieti redzētu Varde un plikais uzsāku ar Vardi sarunu. tur bija tāds potenciāls sarunai!

vakardien jaunākais ciemojoties tā nojaucās pa trepēm (zaldātiņā nošļūca uz muguras un ar visu sevi atsitās pret grīdu uz savām pēdām), ka bija jābrauc uz bkus (viss labi, lauzts nav, bet tik un tā pie zemes pagaidām vēl vienu pēdu neliek un arī šodien vēl rāpo) un man gāja secen operā Salome. un es biju pat drusku priecīga, jo man, protams, tā besī hermanis.

biju dažas dienas Varšavā. pārsvarā mākslas cilvēku aprindās (sabraucēju iemesls - jaunā laikmetīgās mākslas muzeja pirmā kolekcijas izstāde) un nebija nevienas sarunas, kur mēs / viņi neaizķertos frāzēs "nu kad tad vēl šādi te varēsim satikties?", "nē, nu var jau būt, ka šī tāda pēdējā reize" vai atklātas sarunas par vācijas vēlēšanām, eiropas gatavībām, neesošiem līderiem, utt.
un tad pēdējā vakarā mums bija lieliskas vakariņas stap 3 latviešiem, 2 poļiem un 2 leišiem, kurās mēs nonācām pie secinājuma, ka kovida laiks bija "tīri tā neko" salīdzinājumā ar mūsdienām.

cik ļoti gribētos uz mirkli padzīvot garlaicīgos apstākļos.

man ļoti patika Rinkēviča "never stop panicking", jo pasaules notikumu vājprāts ir sasniedzis tik augstu līmeni, ka nu jau ir absurdi smieklīgs. tā, ka no sirds sasmējos par šo R. ierakstu.

sestdien uzņēmām 18 bērnus (saskaitījām!) uz Ūpja astoņgadu ballīti. pēc pirmajām piecpadsmit minūtēm gribējās aiziet prom, tik skaļi tas bija.
bet vēlāk - tīri ok, pat nenoēda abas kūkas (iepriekšējā vakarā jutu, ka vajag divas kūkas, jo nu - daudzums, bērnu daudzums vājprātīgs!), māja palika vienā gabalā, pa vidu atnāca brīnišķīgs zinātnes šovs, aizdedzināja bērniem rokas ar nolūku un visādus citus brīnumus.

pēc ballītes nebija nekāda bardaka, novācām kūku galdu desmit minūtēs, nolikām bērnus gulēt un sagaidījām viesus arī sev, dzērām vinčuku un runājām par absurdo un skaisto.

vēl mani mulsina, cik ļoti bieži manus puikas Londonā un lidostās pirms / pēc dēvēja par meitenēm.
un tas tikai garo matu dēļ, viss pārējais ir puiciski puicisks - apģērbu krāsas, stils, pašu izturēšanās.

vakar īsti pa galvu iesita vīra teiktais, ka pasaulē vairs nav neviena labā,
nav nevienas labas lielvaras.

londona ir mainījusies, tā vairs nav britiski uzpūtīga, tā ir jauka, diezgan piezemēta, ārkārtīgi pacietīga un sirsnīga. īstus britus tā arī nesatikām.
no otras puses - londona ir mainījusies, tā ir nolaista, nemīlīga, nesakopta.

no trešās puses, londonā muzeji VISPĀR nav mainījušies. tas nav īsti uz labu, bet nu ko par to.

redzējām ļoti daudz, man ļoti patika, nogurām arī (drusku par vēsu, lai būtu pavisam omulīgi ārā).

varbūt jums ir arī kāda lieliska idejai Londonai?
braucam ar visiem mazajiem susļikiem uz 6 dienām (viena diena Harijā Poterā), esmu jau nobukojusi national gallery, natural history museum un tate.
gribētos pavazāties pa šarmantām ieliņām, svētdienas tirdziņiem, braukt ar autobusu, pastaigāt pa krastmalu.

pirmajā vakarā berlīnē pazaudēju balsi. un ej un iestāsti, ka tas tikai viens auksts štērnītis uz ielas nulle grādos, nevis visa nakts reivos.
bet tā jauki, auksti, bet daudz daudz staigājām, ir dažas brīnišķīgas izstādes (o, Nan Goldin!), vēl brīnišķīgāks berlīnes vaibs pats par sevi.
man laikam tieši šādi vajadzēja - bez liekas agendas, bet ar lērumu ikdienas soļu un skatu.
drusku jau arī mūziku paklausījāmies, i elektroniku, i trāpījām uz Jāņa Petraškeviča pirmatskaņojumu, kaut ko iepirku mauerparka krāmeniekā, nofočējos fotobūdā, un vispār.

man ir drusku žēl, ka tie nav mani sniegpulksteņi, kas Rīgā izplauka pirmie,
bet šodien uz Berlīni, tur ir daudz aukstāk, bet sirdij būs noteikti siltāk.

(ir kas jauns Berlīnē, ko nepalaist garām?)

šodien rīta treniņš pārcēlās 15 minūtes vēlāk, bet man, ziniet, viss pa minūtītei salikts, tad nu izbraucu ar ričuku no spices 11:30, lai jau 12:00 būtu zoom mītingā pāri tiltam birojā.
cik labi, ka ir zūmi, jo pirms tam ģērbtuvēs paspēju pārvilkt tikai "augšu", sēdēju zūmā ar sporta legingiem un skaistu izejamo jaciņu. kā kovidlaikos!

šodien noskatījos uz saviem sniegpulksteņiem (kuru katru brīvi izplauks), kamēr ar riteni un pavasara plašķī pabraucu garām.
no vienas puses, lai jau ir silti un mierīgi, bet ir arī tumšs un nomācošs, un es vairs nevaru izturēt.

kāpēc man likās laba ideja šīs ziemas ceļojumus veltīt muzejiem un dažādām galvaspilsētām, ja īstenībā taču ķermenis kauc pēc gaismas un tropiem.