es biju aizmirsusi, kāds draivs ir taisīt lietas.
tas ir pasaules labākais draivs.
-
raksta au no valmieras, kur vakar sākām likt kopā lielizmēra koncertu / oratoriju / rokoperu jau šosestdienai.

šīrīta aina - es cepu gailenes, Ērglis ēd cūkpupas

// šodien pārceļos uz nedēļu uz Valmieru

aizvedu bērnus uz bērnumāju, bet tur no virtuves skan Love Will Tear Us Apart.
tā arī atstāju viņus tur - laimīgākajā pasaules vietā

pēdējā laikā sanāk maindseta divdabis:
mēs pārāk daudz tērējam naudas
vs
yolo, kad tad vēl tērēt naudu, ja ne tagad.

kur dabūt vecu pvc baneri? vai mūsdienās vēl tas ir iespējams? kādreiz varēja dabūt vecos reklāmas banerus no māju ugunsmūriem.

īsumā - roadtrips ar bērniem ir ļoti labi. pa vidu padzīvot norges kalnos namiņā arī ir ļoti labi. iebraukt oslo vai malmē arī ir ļoti labi. un dzīvoties kopenhāgenā vēl labāk.

sapratu, ka visbiežāk lietotais vārds daudzbērnu ģimenē ir "pagaidi". visiem visu vajag vienlaicīgi. vien-lai-cī-gi.

bet šādi ceļojumi iedod tādu ommmmu, mani reāli nekas vairs nevar izsist no līdzsvara. it īpaši pēc solo + trīs bērni lidojuma.

// draugi iedeva mums - vecākiem - vienu "brīvdienu", lai mēs uzkāptu tuvējā virsotnē. lieliski, nepilnas divas stundas kāpiena un līdz 1883 metriem, kur ēdām selgas cepumus un sausiņus ar norges sieru un medu.
lieliski.

māte-varone:
no rīta viena pati atlidināt 3 mazus bērnus uz galvaspilsētu, tad 25min mājā, fiksi uz ričuka un jau haštag darbiņā.

ko mēs šodien izdarījām - pamodāmies zviedrijā. prāmis, tā tik ir lieta. pie tam tādā patīkamā variantā, startējot no laukiem. pa taisno.
pirmais tik garais roadtrips: sākām Ventspilī, būsim Norges kalnos, beigsim Kopengāgenā.

darbam no laukiem ir brīnišķa blakne - var strādāt un nepalaist garām vasaru. var strādāt, bet būt visu laiku ar bērniem. var strādāt un priecāties.
lūk, frīlancera trešdaļslodzīte, Tu mana mīla.

pēdējo traģisko notikumu sakarā domāju par lamatām ar saukli "svešu bērnu nav", un ka pie ūdeņiem visi bērni vienmēr jāuzpasē.
jā, ir vērts būs modriem, bet nav nekā trakāka par kolektīvo atbildību, jo tad īsti atbildīgs nav neviens.
jo "gan jau kāds cits pieskatīs",
"gan jau cits"

un vēl. lauku mājas ir labākais karstā laika izgudrojums - guļamspārnā joprojām ir knapi pāri 20 grādiem un guļu ar segām. virtuves un dzīvojamā zonā ir pat vēl aukstāks! (flīžu grīda, logi uz ziemeļiem, jesssss)

šodien ārā ir izcili:
karsts, vējains, ēnains.

šorīt četras stundas un 15 minūtes biju uz paklājiņa.
bezgalskaistā vietā ar skatu uz Daugavu jogoju 108 saules sveicienus, kas kļūdas pēc bija 120.
pēc tam brokastis. un pirts. plika lietū pagulēju zālē. kliedzu un skrēju upē pelst.

debešķīgi. gan jau rīt rociņas jutīs čaturangas, bet. tas bija vajadzīgs.

pus13 stāstīju Ūpim par praidu. viņš pēkšņi saka - nu, mamm, mums obligāti jāiet! 12:40 - ok, ejam. saģērbāmies, uzkrāsojos, iemetu ratos ūdeni un cepumus, ratus mašīnā, 12:55 izbraucām, 13:10 nolikām mašīnu un 13:15 jau bijām gājienā.

tāds draivs šito izveikt vienai pašai ar visiem mazuļiem! gājienā tik daudz plecu, uz kuriem bērni pičpaunās, mazākais guļ, es dejoju.
draivs draivs draivs

laimi un mīlestību visiem!

ikdienā eju ar kājām vai braucu ar velo (ar vai bez bērniem), bet vissliktāk mašīnas izturas viena pret otru jeb vakar visu dienu braukāju apkārt garus ceļus cauri visai Rīgai turpu un šurpu un, jēziņ, apdzen mani uz gājēju pārejas vai brauc sānā pie sarkanā, nu visādas klasikas.

praida gājiena laikā vajag bērnu pieskatīšanas vietu, praida bērnudārzu

šausmas, es tikko aptiekā krievu sievietei uzkliedzu, lai viņa brauc atpakaļ uz krieviju.
es neesmu tāda, ja, es parasti neielaižos konfliktos ar random cilvēkiem. pat tad, ja viņi dara ļoti gauži (mans labākais plāns ir jautri atbildēt un apstulbināt, piemēram).
bet spriedze aug, es jūtu sevī šausmīgas dusmas. tā sieviete bija sevišķi riebīga un augstprātīga, un tas "brauciet atpakaļ" no mutes vienkārši izmuka.

ja tas tā izsprūk pat man, es saprotu, ka mūs gaida baigā sabiedrības polarizēšanās.

ar Vīni attiecības izveidojās strauji un maigi - tā ir saprotama, skaista un ērta pilsēta. dzīvojām centra maliņā, staigājām, gājām uz Praidu, dejojām Parādē, staigājām, dzērām kafiju, staigājām, ēdām kūkas, staigājām, aizgājām līdz pilij, ēdām šniceli, dzērām alu, bijām uz mākslas muzeju, bijām uz laikmetīgās mākslas muzeju, dzērām kafiju, ēdām ābolu strūdeli, skaisti pusdienojām, bijām uz operu.

Vīne ir tāds ideāls randiņš, tāds mazs no ikdienas atrauts vīkends, katram šādu izskrējienu!

// es tiešām aicinu, ielidojām piektdienas pašā vakarā, izlidojām pirmdienas pašā rītā. nav darbi jākavē, bet atpūta ir notikusi. Vīne, lai arī kafejnīcā par kafiju un kūku var īzī atstāt divdesmit eiro, tomēr ir ekonomiski izdevīga: lido Rainis, īres dzīvokļi salīdzinoši lēti un muzejos biļetes nav nekads traks.

(tas, ka trāpījām uz Praida parādi, bija tik lieliski, tik savādāku pilsētu parādoši, jūs iedomājaties - vienā dienā praids, otrā operā Seviljas Bārdzinis!)

ir kaut kādas vispārējas patiesības, kuras iemāca grāmatās, filmās un stāstos jau no bērnības, it īpaši bērnībā, jā, ka "ja būsi labs, pret Tevi būs labi", "labs vairo labo" un ka labais ar slikto ir nosacītā balansā, tās ir monētas divas puses, utt utt utt

pēdējā laikā es redzu tik daudz netaisnību, daudzas ilgstošas personiskas traģēdijas, kuras notiek ar ļoti labiem cilvēkiem.

varbūt mācīsim bērniem, ka viss nav tik vienkārši.

(pagrabā bijām, uz Ūpja jautājumu "kāpēc mums te ir lauznis?" atbildējām godīgi)

sparģeļu ziņās - sacep sviestā sparģeļus, baklažānus, burkānus, indijas riekstus un sīpolus, un ēd laimīgs. drusciņ kaņepju sēklas un sojas mērce.
nedaudz liekas, ka katru dienu vienu un to pašu, bet nu. saprģeļu sezona tik īsa!