pagājušo nedēļu pie manis ieradās logu tīrītāji. mums te logu daudz, daži nestandarta lieluma, gribējās, lai ir viegli.
un pēc tam te drusku bija palicis netīrs no viņiem, safočēju un aizsūtīju kantorim, uzrakstīju, ka - "re, te sabirināta grīda palika, būtu labi, ja nākamreiz varētu pabrīdināt, savādāk nepamanīju, bērni izbradāja, arī vienu logu nebija aiztaisījuši, bet nu tā viss forši, paldies".

un saņēmu epastu, ka - lai man atvainotos par nekvalitatīvo servisu, viņi man Nepiestādīs Rēķinu!

ou, wow, cilvēkmīlestība un jaukums mūsdienās! un tīri logi! par brīvu! visai mājai! jeij!

man likās, ka upuru lomās ir tikai vatņiki, kuriem sliktie rietumi visu atņem, tad tieši tāpat dzīvo arī nosacīti mūsējie tur - ar "ko tad es, putins man dara pāri".
tur ir vairākslāņu vardarbība ģimenē un no tā viegli, ātri un nesāpīgi aiziet nav iespējams. un nekādos protestos viņi neies, jo viņiem nav nekādas ticības, ka kaimiņš, draugs, kolēģis nāks līdzi un veidos masu.

šodien sākās lielākās saistības kopš, nezinu, bērudārza laikiem jeb Ūpis aizgāja futbolā. tie ir divi vakari nedēļā. o wow
bet mums tur lielisks komjunitijs, draugu bērni uz laukuma un draugi apkārt, es domāju, ka drīz vien uz futbola treniņiem mēs ar vīru kausimies - kurš ies :)

vakar piedalījos raganu saietā jeb nelielā dāmu vakarā, kur, pēc tam, kad bijām izspriedušas, piemēram, inkvizīcijas vēsturi, mākslas producēšanas feilus, cigunus, vēlēšanas un seksu, spēlējām Leelu.
tik aizraujoši! (vismaz stundu pavādījām, precīzi definējot jautājumus)

un tad uz spēles laukuma izgāzās sarkanvīns un mēs turpinājām spēlēt, to nenoslaukot. mūsu gājieni asinīs, lūk, kā tas izskatījās.
izcili.

// mums bija šitāda- https://lilagame.ru/product/leela-the-game-of-life-big-board/

ja jums būtu iespējams aizceļot uz jebkuru vietu reģionā no Indijas līdz Indonēzijai - uz kurieni jūs brauktu?
kāpēc?

Kauņā trāpījām uz fluxus festivalis un kaut kā tā visa nednogale arī pagāja fluksējot - ak, cik forši.
un joko ono ir laba izstāde, laba, jo atkal liek pārdomāt, cik brīvi mēs varam un gribam dzīvot.

Kauņa. Īsi.
Kas vissvarīgākais, līdztekus Kentridžam?

vēl mēs vakar bijām pārgājienā sloka - ķemeri ar līkumu caur jūru. forši, tumsiņā mežā tā. un beigās, pēdējais vilciens ķemeros, iesēduši priecājamies, atveram cepto siermaizīšu kastīti, ņom ņom ņom, pēkšņi izdziest gaisma, m_b saka "eu, moš mēs esam nepareizajā vilcienā?", un, paties, mūsējajam ir jābūt tukumniekam, ok, ejam ārā, bet durvis ta' ciet, un tad skrējām, minūte līdz mūsu (pēdējajam, ja!) vilcienam, viens vagons ciet, otrs, trešais, ceturtais, tik skaisti skrienam, kā filmā vagonu interjers plīv mums gar ausīm, un pēkšņi parādās vīrietis ar lukturi, izbrīnīts mūs izlaiž pa durvīm, vēl desmit sekundes, pienāk tukumnieks, ielecam iekšā un jesssss.
tikai cepto siermaizīšu kastītes vāciņš palika tajā tumšajā vilcienā.

piedzīvojums.

es drusku jūtos kā marija antuanete, jo man sestdien nozaga datoru, tāpēc es turpinu darbu un ikdienu ar vīra veco makbuku. kurš ir tieši tāds pats, kā nozagtais, tikai.. jaunāks.

bet nu šķērmi ir, dators ir ļoti intīma lieta.

šorīt abiem mūsu mājas pieaugušajiem bija jābūt darbos jau deviņos un mēs pieredzējām tādu ikdienas rītu, kādi mums vēl nebija bijuši. modinātājs, darbības turp un šurp, ģērbšanās, atdot mazāko auklei, atdot lielākos bērnumājā un aizbraukt dzīvē.
bet nu celties 07:40 ar modinātāju, nē, vairs negribu.
lai arī bez modinātāja dažreiz sanāk tikpat agri, bet modinātājs! modinātājs tik pasīvi agresīvi dzindina! peff.

es biju pus11 un nodevu kā sestā. tik daudz pieteikumu!
sasparojušies. lai gan, manuprāt, par šādu finansējumu arhitektūras biennāle vairs nemaz nemaz nemaz nav izdarāma.

tā jau man rudens patīk, bet mājā ir plus16

izbridu cauri pielijušam dārzam vienā halātiņā, nogriezu divas saulespuķes un iedevu līdzi maniem pilnīgi nesapucētajiem bērniem. bet vismaz puķes. skaists rīts.

Ērglis visiem video beigās saka attā attā

labākā vasaras diena - mellenes ar putukrējumu un okupācijas pieminekļa gāšanas tiešraide

mani bērni kopš svētdienas pēcpusdienas nav ne reizi uzvilkuši kaut vienu apģērba gabalu.
četras diennaktis plikuma.
rotaļlieta uz izķeršanu - dārza šļūtene.

es biju tā savā galvā iedomājusies, ka no nākamā gada testēsim "no 1.jūnija līdz 31.augustam laukos", lai jau pēc diviem gadiem noteikti noteikti tā dzīvotu. hahaha, tad bērni ies skolā un tūlīt ņems un saīsinās brīvlaiku..

(es saprotu argumentus par labu, bet es tā egoistiski gribu, lai maniem bērniem ir šis garais brīvlaiks - izventilēties, atpūsties, garlaikoties)

vēl es ik pa brīdim atceros, kā man viena kbt terapeita teica "Tevī iekšā ir daudz resursu", it īpaši - pēc tās vājprāta intensīvās Valmieras nedēļas sapakot ģimeni, dzīvot plecu pie pleca, kāju uz kājas kemperī, saslimt ar kovidu, saņemties un turpināt ceļot, un jautroties, un šodien atsākt strādāt ar visiem kovidtesta-pozitīviem bērniem mājās. ou, jes.
tur ir gan draivs, gan nogurums.

kemperdzīve bija izcila, lai arī tās vidū - kovidtesta dēļ - nomainījās maršruti, tika atmesti sansusī un iekštelpas vispār. laiks lutināja, peldējāmies, gājām garus gabalus, dzīvojam tādu skaistu latvijas vasaru.
un vakar bērni uzstādīja, šķiet, rekordu, noejot 8km taku pa kalniem un lejām ne-sū-dzo-ties! karstumā! malacīši.

dzīvošu kemperī vēl, kādā trešajā dienā jau piešāvāmies un bija patiešām ērti.

nedēļu nodzīvoju Valmierā, piedzīvoju vienu no savas dzīves lielākajiem draiviem un kaifiem un jēlajiem priekiem par esību un jauradi un kopradi un spējām, un tad mani uznesa uz skatuves, kamēr es skatījos zvaizgnēs un 1700 cilvēki par to priecājās, un tad, un tad es atbraucu uz galvaspilsētu, aizskrēju uz sapulci, iepakoju mantas un nu jau otro dienu braucu ar ģimeni kemperī.

oooo, tas ir kaut kas. tas ir kaut kas ļoti lēns. un interesants. mēs no rītiem nezinām, kur vakaros gulēsim.
un tad, piemēram, iebraucam Savvaļā, izejam loku ar bērniem (tie ir dažbrīd neizejami džungļi (bērni teica - mudžekļi) divu ar pusi stundu garumā) un bāzē mūs sagaida auksts baltvīns un tāda laimes kupola sajūta.