divas trešdaļas atbrauca mājā, viena trešdaļa palika slimnīcā pie sistēmas jeb ļoti augstas temperatūras un nedzeroši bērni ir trakums.
izsaucām ātros, jo mazākajam bija četrdesmit komā pieci, bet slimnīcā pie sistēmas palika vidējais, jo no kakla sāpēm nerij ūdeni. vecākais gan vienkārši laimīgs dabūja patusēt slimnīcā, pakoķetēt ar ārstiem un apskatīt īstu ātrās palīdzības mašīnu NO IEKŠAS.

es pat nezinu, vai tas ir win win vai loose loose

visi bērni viens pēc otra kļūst karsti kā pīrādziņi

Āpsis par kaut ko sabēdājas, brēc, saku, lai nekliedz, jo pilnīgi visu vienmēr var atrisināt, kas nu noticis?

pēc mirkļa Ūpis:
un kā var atrisināt, ja tevi apēd haizivs?

jurim simanovičam ir ziemassvētku dziesma, izcila ziemassvētku dziesma

/ un bijām uz Janvāri. skaisti, jā, bet drusku tāds meh.

starp citu, vai nav īstais brīdis pirkt lv uzņēmumu akcijas? vai arī kritīs vēl zemāk?

vakar sapotējām bērnus pret a hepatītu un trakumsērgu. Ūpis saka, ka pret trakumsētu, jo tā esot smieklīgāk.

(bet nu - es saprotu, ka es esmu kaut kāds izlecējs un tirliņš, kurš visu grib par brīvu, bet šīs potes (kas vēl nav visas) jau vakar katram izmaksāja gandrīz 50eur. bērni drīkst ceļot, un viņi taču drīkst būt aizsargāti, vai ne tā, valsts?)

vēl ir viens interesants apstāklis - mūsu ģimenes locekļu skaits un ceļošana.
viesnīcas ir divvietīgas vai četrvietīgas, vilcienu kupejas - divietīgas, tuktukos ērti braukt četriem.

bet mēs esam pieci.

es jau nevaru sagaidīt to ņiguņegu kaut kādā vjetnamas stacijā, kad (noteikti) viens skries uz vienu, otrs uz otru un trešais uz trešo pusi.

kāpēc primāri ir sūdzēties un dusmoties. tāda sajūta, ka visu laiku līdzcilvēki meklē un atrod ārējo vainīgo, dusmojas. ne tikai valdība vainīga, bet, lūdzu, rimi cenas pacēlis, maita tāds, citur ir labāk! un kāpēc ir svarīgi šo teikt, domāt, runāt, rakstīt, ja varētu vienkārši neiet uz to dārgo veikalu un miers. bet nē, vajag taču ar pompu. vajag dusmīgi.

es te tādas maziskas lietas pierakstīju, bet nu sakāpa.

skatos iedvesmai dažādus jūtūbus par ceļošanu indoķīnā un man ir skumji, ka mūsu valsts nav tik pārtikusi, lai visus savus pēc-vidusskolas-absolventus nosūtītu bakpakot pa pasauli.
nē, drīzāk, ka manā laikā nebija tik daudz iespēju vai arī zināšanu par iespējām.

(starp citu, šitā sakarā atcerējos, ka es esmu jaunībā ceļojusi divas nedēļas cauri spānijai un portugālei BEZ nakstmājām, tikai tik, cik paguļ pārbraucienu vilcienos, superīgi vienkārši)

vakar nevarēju aizmigt, tāpēc prātā rūpīgi pārcilāju dzemdību pieredzes.
works like a charm - jau drīz iekritu laimīgā miedziņā.

es katru gadu nenormāli smejos tajos brīžos, kad pa nakti ir uzsnidzis sniegs un kāds ir aizmirsis, kur atstājis šļūcamo ābolīti, un atrast nevar, un pirms bērnu dārza skraida traks pa dārzu. un dusmīgs!

19.novembris, love actually, vīns, kamīns

Ūpja draudzenes tētis ir ļoti garš un, kad šis tētis ved abus draugus mājās no futboltreniņa, viņš vienmēr Ūpi pārceļ pāri mājas sētai. Ūpis ir sajūsmā, jo ir "atlidojis". un man nav jāiet atslēgt vārtiņi.

lūk, īsts ikdienas win win.

starp citu. tas moleskins ir daudzkārt simboliskāks kā citu gadu blociņi, jo es esmu sev nosolījusies pierakstīt katru nākamā gada dienu. un iemesls tam ir nereāli skaists, ilgi sapņots, bet pagaidām ļooooooti uztraucošs -
no janvāra mēs dodamies pasaules ceļojumā, plānojam nebūt atpakaļ gadu.
gadu!

gadu!!!

(tagad galvā griežas tikai saraksti, un griežas haotiski, jo nav jau pieredzes, - piemēram, bērni pie zobārsta, sakārtot darbnīcu, potes, mantu kastes, satikt draugus, pārgājienu sandales, maršruta plānošana, utt utt utt. es zinu, ka manī ir daudz resursu, bet šis prasīs īpašu īpašu īpašu projvadību)

haha, un mēs tieši vakar nolēmām, ka rīt jāuznes augšā pagraba “bunkura” kastes, jāapēd, kas ēdams, un jāizšķiro mantas.

nolaidos barselonā un, kā tiku pie tīkla, uzreiz steidzu pirkt Tutas koncertu biļetes.
mammas atvaļinājums jeb bērnu superstāri un nedrīkst nokavēt.

mēs bijām četras draudzenes un braucām pie piektās. es šādi nebiju ceļojusi nekad, tā ir bomba, kā var piecas sievietes divas nedēļas pavadīt plecu pie pleca un ne reizi nesanīkst, neapvainoties vai nesarūgt. un šīs bija tik intensīvas nedēļas - no pieczvaigžņu resortiem džungļos līdz indiešu ēstuvēm rajončikos, no ķīniešu pagrīdes kabarē līdz haikingiem šausmīgā tveicē.
pēdējā dienā veselu stundu lasīju pie baseina un tas bija pasaules labākais čils.

baisi salst. migla pārāki skaista, divas dienas biju nīgra, jetlag un vispārējs nogurums pēc divām nedēļām kaifa, saules, tveices, džungļu un draudzības, bet šodien -
bet šodien iezemējos pa īstam mājās jeb lauku mežu pastaigas ir visīstākais brīnums.

peldos plika, fonā klaigā mērkaķi

parādās satraukums par Malaiziju. un pats lidojums man tikai ceturtdien!
garš lidojums. tur būs karsti. ko vilkt? kur mana saules cepure?
nu tā