pilna diena atziņu, smieklīgu un ģeldīgu, diena ar neko un ar lab-es-tī-bu, kaut kādām ļoti jestrām pusdienām un mierīgām vakariņām, ar daudz dažādām sejām, ar jauno zināšanu, ka parkos vairs nedrīkst pīpēt, ar sārtiem vaigiem un nogurušām kājām, ar skatu uz visu caur saulesbrillēm un žilbinošām sajūtām, tās noņemot ap deviņiem vakarā, ar nedaudz stulbu popmūziku un padomiem no draugiem, nezināmiem garāmgājējiem un akadēmijas dežurantes.
acu nav joprojām, bet tas neliedz skatīties uz pasauli no piektā stāva balkona pie vērmaņdārza, priecāties, ka no augšas parks izskatās pēc ārzemēm, un apjaust, ka saulrieti noteikti ir jāredz biežāk.
lielās septīmas - Post a comment