brīvdienās gandrīz līdz galam izlasīju grāmatu, strādāju, kārtoju māju, līdz svētdienas pēcpusdienā izgāju ar vīru aplīti pa Iļģciemu.
cik skaists tas gan ir, ak.
mājiņas tik maziņas kā ķirbmājiņas, ieliņas sīciņas, sajūta, ka katrs pie savas vecās mājiņas mēģina piebūvēt ko jaunu, viss šķībs un visi kaķi melni.

arī šķērsielu izgājām. kaut ko atceramies, kaut ko nē. bet vislieliskāk izskatās mācītāja- akmeņkaļa māja. milzīga, nepabeigta, tukša. ko viņš tur gribējis novietot? visus bēdu bērnus?