mūžīgais komentārs uz aci ir absolūti tipisks nacionālā teātra gabals ar lētām filozofiskām pārdomām par banālu tematu. nezinu, vai tas ir tas, ko DK gribēja.
bet
ja neskaita sliktu aktierspēli (izņemot liuzniku), jocīgu tekstu un nejēgu, man ļoti patika. patiešām. vairāk par visām kritiķēm. man nebija garlaicīgi, es neknosījos, es dzīvoju līdzi aktieru teiktajam (ja arī uz Aniņu mēģināju neskatīties, jo tik ārprātīgu ne-aktieri sen nebiju redzējusi) un ļoti novērtēju DK izdarīto. gaismu režija un rekvizītu simbolisms - garšīgi.
vienīgi - "es apdzīvošu visu telpu" dzinulis režisorei ir bijis pārāk pašmērķīgs.