peldējām un ceļojām.
vlads ir tik vizuāli baudāms un aizkustinošs, ka bail.
tās klavieres, no kurām slēpties dienasgaismas, slēpties sevis, slēpties dziļuma un garlaicības, pazust kā vampīriem zārkos, būt iekšā, būt ārā, braukt un peldēt un ceļot. lai arī mana mūziķa dvēseles maliņa raudāja par "nesaudzīgu" izturēšanos pret flīģeļiem, ripojošās klavieres bija absolūts izrādes kodola atspoguļojums. aristokrātiski, intīmi, dārgi, kustīgi, izjaucami un skanoši.
ā. es ļoti mīlu vladu. lai arī sākums nedaudz garlaicīgs un maijai apinei nevajadzēja dziedāt un brokai arī nē (tikai vladam ierakstā), es noteikti aiziešu vēlreiz pēc kāda gada, lai atkal pašūpotos noskaņā.

(upenieks ir vlada jaunais meiers!)