vienā vienīgajā brīvīgajā brīvdienā uz stundām dažām aizdevos uz laukiem.
šausmas sākās pēc pusotras stundās staigāšanas (līdz karjerām un atpakaļ, gar kapiem un līkums caur pļavas ielu) - es vairs nevarēju paiet. kājas smagas un sevis žēl. pēc pusotras stundas!!!
jāatsāk skriet ātrāk kā citas reizes, jāmēģina vismaz reizi nedēļā sarūpēt kādas piecas brīvas stundas (veroties līdz aprīlim - neiespējami), lai var izstaigāties.
man vairs nav spēka izstaigāties!
p.s. beigās atnācu mājā, nolikos uzreiz slīpi, v vēl iebaroja tēju, uz stundu noplīsu un tad biju pierunājama uz mazo pusstundas gājienu uz mežu. bet tas arī viss.
lielās septīmas - Post a comment