būtu jauki, ja vienmēr būtu pusseši.

bet ne par to. bailes par manu lēnīgo personības izaugsmi apstājas pie cilvēka, kas reiz bija viss, tagad ir tieši tik nekas, ka pilnīgi nav par ko runāt, pasaules dažādos līmeņos, vienīgi sēdēt liftā kopā, to var, un tad TU tā skaties un redzi, ka jā, Tu esi tālāk, viņš palicis zemāk, tad var pa plecu papliķēt un it kā priecāties, bet sajūta, ka nav nekādas izaugsmes jau Tevi atkal nepamet, jo ko tad gan līdz viens cilvēks.