god is an astronout koncertā bija pasaules dīvainākā publika, sajutos kā 2006. gada zemfiras koncertā. mēs jau kā veci cilvēki un buržuji sēdējām aizmugurē pašā augšā un skats labs un skaņa laba. tas neglāba no vienveidības uz koncerta beigām, kad atklājām skaidro un tīro skaņu zem logiem pīpējot
vizualizācijas windows mēdijpleijera stilistikā, ar lielisku izņēmumu - dejojošo papardīti (līgo motīvs latvieša sirdij tuvs, protams)
lielās septīmas - Post a comment