pavadot cilvēku lidostās, vienmēr iesmeldz kaut kur ap sirds rajonu. un ne jau tikai tāpēc, ka ir žēl sevis par laiku bez tā cilvēka, bet arī tāpēc, ka iekšā viss tiecas pēc lidojuma.
šodien sonja no manas manas manas roterdamas raksta, cik ļoti mani gaida, un kā mēs, sēžot viņas dīvānā, skatīsimies filmas, dzersim lētus vīnus un smiesimies par manu krievu valodu. kā mēs iesim pa vakarīgām un lietainām ielām uz bāriņiem, krastmalām, parkiem vai draugu dzīvokļiem. kā mēs ēdīsim mūžīgos surinami rīsus ar vistu, kā mēs naktīs uz stūra pie akadēmijas pirksim frī kartupeļus, kā mēs sēdēsim suši restorānā, kur visi gardumi šļūc pa lenti ap Tevi, līdz mežonīgi griežas galva. kā mēs akadēmijas balkonā tīsim cigaretes, kā dunkāsim kolas automātus, kā brauksim pa lielo eskalatoru uz augšu uz leju uz augšu uz leju.
tie visi ir sīkumi, mazi, mazi, mazi sīkumi. bet kopā veido milzonīgi zīmīgu bildi.
manu roterdamu
/cik slienains ieraksts
lielās septīmas - Post a comment