labu nodomu vadīta (un, protams, drosmes trūkuma dēļ), vakardien, ģērbta labdarības organizācijas krekliņā, skrēju, pfu, mēģināju noskriet piecīti. kāda nu gan tur skriešana, tikai mīcīšanās, grūstīšanās, nekādas trases kultūras (piemēram, uz vantenieka man priekšā viens skuķis pēkšķi pieliecas, lai sasietu kurpju auklas - kamōn, es visa gāžos viņai pāri! vai, piemēram, meitenes sadodas rokās un lēnā solī iet (!!!)), un tad vēl tādi fantastiski eksemplāri kā korpulentas aizelsušās kundzītes, kas otrajā kilometrā knapi var paiet, bet uz krekliņa viņām rotājas "es ne tikai ātri skrienu, bet arī sērfoju ar 500mbit/sek!" (nerunājot par to, ka viņas NESKRIEN vispār, bet vai viņas zina, kas ir sērfot?), un finišā nemaz nevar ieskriet, jo tur jau ir sastrēgums, bet nu labi -
pozitīvi, ka cilvēki vispār izlien ārā pasutināties riksītī uz vanšu tilta
lielās septīmas - Post a comment