au vakar izlīdzēja labajām sirdīm. nu ko tad es tur daudz, nedaudz pieteicu dziesminiekus, pabakstīju bērnus, kad šiem uz skatuves jāiet, bet rezultātā - dažnedažādiem bērniņiem, kam palīdz labdarība, Spicē koncerts. šausmīgi priecīgas sirdis visapkārt. puika nevar no sava ratiņkrēsla izkāpt, bet dabūja dziedāt ar putnu balli kopā, kas šim mazajam ķiparam ir visa mūža sapņu piepildījums. un tad noraudāties, kad puika, kas ar visām varītēm līdz skatuvei ticis (bērnu trieka, šķiet), dzied dziesmiņu, ka grib būt tik labs kā jēzus. var jau smiet, bet, tas klusums, kas iestājās Spices vidū, bija neaprakstāms. gaišāku zēnu es savu mūžu nebiju redzējusi - liekas, ka puikam sirsniņa lielāka kā visi pasaules vilcieni kopā. un vēl kontrasts ar spices garāmgājējiem - pircējiem.
au nācās koncerta vidū skriet aiz aizslietņa susināt acis.
v arī, kā mēs smējāmies, otrās adventes ģimenes labdarības darbos piedalījās. un tie bērni viņu rausta aiz bikšstarām, lai var ar suni nobildēties.
un tad Tu saproti, ka, ja Tev spiež Tavi skaistie augstpapēži, ir visniecīgākā problēma.
pie reizes šonakt, protams, sapņi par bērniem. veseli divi gab.
pirmajā kaut kā dīvaini savā virtuvē atradu divus jauniešus, pāri, kuriem maza meitiņa tikko dzimusi. sapnī gāju uz veikalu pirkt persiku biezenīti un knupi.
bet otrajā pati biju ar punci, šķiet, mēnesi piekto. es zināju, ka bērna Tēvs nav tas, ko vajadzētu par Tēvu, bet abiem (gan gribētajam, gan esošajam) bija vienādi uzvārdi. un ar to atrisinājās visas klapatas, vai zinies.
lielās septīmas - Post a comment