šodien traucos uz smiļģa muzeju. viss kā parasti, silts, bet konsekvents pretvējš.
pēdējo gadu laikā reizes piecas esmu nomaldījusies, meklējot smiļģi, tāpēc šodien īpašu vērību pievērsu kartēm un savai atmiņai, kur nolikt karšu struktūras. lai arī smiļģis un uzvaras piemineklis ir uz vienas strīpas, atkal attapos kaut kur tuvumā torņkalna baznīcai, līdz izvedu sevi laukā, protams, iemaldoties kaut kādās blokmāju takās un mazos dubļainos celiņos, pie āgenskalna tirgus. un tur jau viegli, tur taču viss skaidrs. tāpēc tagad es zinu, ka smiļģis man ir piemetinājis pārdaugavas vadātāju, un nākamreiz, kad būs jāmeklē muzejs, es pa taisno braukšu uz tirgu, lai tad no turienes būtu droša, ka smiļģis mani vairs netramdīs.
tas vispār ir diezgan nožēlojami, šitā pazust jau kuro reizi.