rīta īgnumu paspilgtināja gandrīz traks negadījums. resp - austra ne pārāk ātri, bet ar lielu domu par mērķi, dienas vidū brauc pa brīvības ielu un redz vīrieti. tādu pavecāka gada gājuma un uzvalkā un sejas vaibstos izlasāmu kaut ko no sērijas man vienmēr ir taisnība, visi jaunieši ir narkomāni. skatās uz mani un pagrūž. mērķtiecīgi un bez izmaiņām grimasē. un austra, turēdamās pie stūras ar vienu roku, jo ar otru balsta smagu somu, gandrīz gandrīz tiek pasista zem mašīnas. te jāsaka paldies šoferim, kurš noreaģēja un kura dēļ manu riteni un arī mani tagad neklāj sarkana mašīnas krāsa. es zinu, ka mēdzu būt īgna, es zinu, ka varu nokaitināt cilvēkus ar savām pēkšņajām garastāvokļa maiņām, es pat mēdzu kliegt uz stulbiem šoferiem, bet bet bet - es jau nedaru fiziski pāri.
bet viss nokārtojās, nākamajā krustojumā ieraudzīju savu mācītāju (tas, ka viņu atpazinu, jau vien ir brīnums, jo uz baznīcu eju vienu vai divas reizes gadā), tad mans mīļākais skaņu režisors man veltīja milzīgu smaidu un piesitienu pie cepures, tad inga alsiņa nogāja man garām un tad jau yeah yeah yeahs maps skanēja, šķiet, divsimto reizi un austra sajutās tāda nedaudz laimīga.