šodien es atsāku domāt par savu konferences praksi un svētvietām, līdz izdomāju, ak! tomēr vājprātā interesanti tas varētu būt. man pat ieniezējās pirksti palasīt kādu noderīgu informāciju, lai neesmu kā balta lapa. solot ap trīsdesmit dalībnieku, nava daudz, bet tieši tik, lai apmaldītos vārdos un titulos. cerēsim uz saulainām dienām, labu ēdināšanu un pietiekami daudz mirkļu, kad aizmukt.

mana vectētiņa piemājā arī ir viena svētvieta. to neviens vēl nav pa īstam atklājis. tāds apaļš zemes pleķis puskrūmāja/pusmeža vidū, kur nekas neaug - pat zāle nea. viens zinātājs teicis, ka tur apakšā, tieši vidū, esot kaut kāds liels svētvietas akmens, kas, izdodot uz āru savu enerģiju, tad arī neļauj florai un faunai viegli dzīvot.