tieši divus gadus un 27 dienas šermuļi skrien pie tunng. un ainas galvā zīmējas, peļķes, dzestrums, ritenis un divi veidi, kā aizbraukt uz codartiem. es nemāku paskaidrot to sajūtu, bet es nekad negribētu izdzēst to. tur ir kaut kādas lielas skumjas, kriksītis nolemtības un mūža labākais laiks. atceros, sen sen draudzene teica, ka nespējot klausīties mūziku, jo katram diskam viņas kolekcijā bija kāda liela un smaga nozīme, atmiņu atvilknes. bet man tā patīk. tas ir kā laika mašīna bez laika mašīnas. tunng ir viena no noturīgākajām. viņos ir sagājuši iekšā veseli divi gadi, un vienmēr liekas, ka tā mūzika nāk nevis no skaņu aparātiem, bet no manām iekšām. skaistums nāk no iekšām!
piedodiet par salkanību.