pirms simts gadiem, labi, pirms kādiem trim, halovīni bija nozīmīgs melnu acu un godīgas piedzeršanās brīdis.
atceros, pie krūma dzīvoklī, kas pats par sevi izskatījās pēc nodrupuša karnevāla, sanācām sanācām un sanācām. ar rogu tēlojām ansīti un grietiņu, kas no dzīvošanas mežos bija kļuvuši ļauni - papīra duncīši, kleitiņa un bikšturi, divas bizes un cepure, somā balzāms. un še Tev! ienāku, man prasa - ko, Tu arī bafija?
tādas man tās traumas.
vienīgais - šogad priecājos, ka melno cilvēku un kopīgas dēmoniskās jautrības dienu rīga NEakcentē. mierīgi