man tik daudz ko gribētos izstāstīt par venēcijas mākslas biennāli, bet es vakar Pilī jau daudziem stāstīju, ka uzrakstīt - tas liksies kā atkārtoties. (skuja&braden ļoti labi iekļaujas. sieviešu ķermeņu šķidrumi, sekskuālitāte, totēmisms tur visur bija, un mūsu paviljonam vēl pievienotā vērtība - humors)

bet idejiski - ir dažādi apsekti, kā skatīties biennāli un vērtēt tās nozīmīgumu, bet man acīs iesitās, blakus visām ļoti labajām lietām, ka šī izstāde nav reakcija uz pasauli, jo tās uzbūve ir ļoti konservatīva. un ar uzbūvi es domāju visu organizēšanas mehānismu.
-

un tad ir veca ārkārtīgi skaistā ģildes ēkā ātri izveidota izstāde Ukrainas atbalstam, kurā, līdztekus Hērstam, piemēram, izlikts lielais melnbaltās meitenītes baneris, kurš vēl tikko tika "izvilkts" Ļvivā.
iedarbojās visspēcīgāk.

(lai gan es dotu zelta lauvu Rumānijai, kura skaisti skaidrā video valodā runāja un rādīja "there is no weirdness in sexuality" un darīja to absolūti viegli, lai gan ļoti atkailināti un intīmi un tiešām weirdīgi)

un vēl.
esmu sajūsmā par eparakstu

jeb

tā nu es stāvēju Biennāles dārzu lielajā paviljonā pie 1987.gadā veidota lielformāta ziloņa un parakstīju dzīvokļa pārdošanas līgumu.
pēc tam varēja uzreiz to nosvinēt ar spritzi.

forši, forši, forši.

un lv kuratore bija atbraukusi uz Venēciju ar savu vienu mēnesi veco meitiņu,
mans pagājušā gada izgājiens ar septiņmēnešīgu (un abiem vecākajiem vēl komplektā) uz šī fona tomēr nobāl :)