vakar sēdēju vannā ar surikātiem, tie tur ņemas, brauc ar mašīnām (piedošanu, amfībijām) pa ūdeni, mazākais lej no trauciņa trauciņā, ārā gaišs, lielais logs pilns vakara gaismas, viss brīnišķīgi,
bet es sastingstu un iedomājos par citiem bērniem, kuriem raksta uz mugurām koordinātas vai kuri dzīvo pagrabos jau nedēļām bez nekādas higiēnas un ūdens.
vai mani bērni redz manās acīs tās šausmu ēnas? es cenšos savākties drīzi, bet nu.