vakar noskatījāmies Sorrentino "the had of God", kas ir mūsu jaunās nelielās apņemšanās (skatīties ik pa brīdim kādu filmu tomēr) auglis.

es gribēju sajust itālisko un absurdo un to dabūju. lai gan filma vidū kaut kā pārrāvās un netika atpakaļ uz aizraujošību. protams, varbūt ir svarīgi norādīt, ka bez ģimenes nav nekā jautra šai pasaulē vai arī stereoptipiskas sarunas jūras krastā "Tu to vari, tici sev!" ir atsauce uz kaut ko itāļu kino, ko es nezinu, bet filmas otra puse pagāja remdenāka, lai gan sākumā paspējām stipri to iemīlēt.

un atkal iesita atziņa, ka mēs pārāk maz laika pavadām ceļojot - gribas padzīvot un dzīvot vēl daudz kur.