tikko pabeidzu lasīt Veronēzi "Kolibri" un tā noraudājos! wow. laikam mani notrigerēja cieņpilnas nāves attainojums. bāc, lūk, ko mums visiem visiem vajadzētu. cienīgu nāvi.

(es neraudāju ne asaras, pat lasot "a little life")

(jauki, ka vecākajiem ir savas darīšanas, tāpēc tiem pilnībā vairs neinteresē, ka es lasu (neinteresē - resp., nenāk traucēt), taču jaunākais paņem savu grāmatu un ielien krēslā man blakus. tā nu lasām kopā, ik pa brīdim Ērglis aiziet pie brāļiem, tad atnāk pie manis, pie brāļiem, pie manis. un skat., man ir bijusi stunda lasīšanas tādā parastā darba dienas rītā)