ceļot ar bērniem ir kaut kāds kosmoss. viss ir tik interesants, jo lielie paspēj skatīties savām un tad arī bērnu acīm. sēdēt lielajā Sjēnas laukumā uz zemes un ēst picas ir labi gan jaunībā ar vinčuku, gan tagad ar dažiem labiem baložu baidītājiem. vilcienu pārbraucieni ar blakus atlūzušiem pasažieriem. saldējumi katrā pilsētā.

esmu ļoti priecīga, ka bērniem ir iedzimis (laikam?) mūsu ceļotprieka gēns: viņi atrašanos ceļā uztver viegli, pašsaprotami, ar neatslābstošu interesi. jaunās vietas pieņem labi, guļ lieliski.
histērijas, protams, arī mēdz būt, bet tās izraisa tikai tādas ļoti svarīgās lietas - piemēram, nepareizs eklēra pildījums.

citās ziņās - toskāna ir lovīte. no mūsu virtuves loga ir kalni un lejas un tālumi.