vakar bijām pārgājienā gar Loju un man ir liels lepnums un prieks par mazuļiem, kas četrus kilometrus nostaigāja pa kraujām, koksaknēm, dažkārt šļūcot uz dibena, dažkārt lienot zem kokiem. jo mēs nezinājām, ka viena upes puse ir vieglā staigāšana, bet otra - principā, kalnu kaziņu stilā. bet forši. drusku pat adrenalīns man. un kājās beidzot kedas, dārzā jau četras narcises zied, viss ir tikai uz labu.