bijām uz pirtīžām slavenajās, skaistajās, dizainīgajās un brīnišķīgajās Ziedlejās.
cik pirts bija perfekta, tik mājiņa bija briesmīga.
es varētu sarakstīt Ilo Kunga cienīgu eseju, cik ļoti mājai mēs riebāmies, kā tā nesildīja grīdas, kad vajadzēja, kā tā randomā slēdza iekšā un ārā ventilāciju vannasistabā, kas vienlaikus bija arī virtuve, cik ļoti jocīgi ir ēst pie galda, kas ieceļas no grīdas, bet vēl jocīgāk, ka uz tā galda ir jāliek virsū gulta, bet lietām, kas JAU stāv uz galda, nav citas vietas, ka vannasistabā/virtuvē ir viena izlietne un tā ir ar ūdens sensoru, kas dzeramā ūdens liešanu karafē padara par smieklīgu karafes dancināšanas aktu., ka virsdrēbju āķīsi ir uz otrā stāva trepēm un, ja gribi kāpt augšā, tad kāp virsū arī savai jakas kapucei, utt utt utt
šī gada venēcijas arhitektūras sauklis "it's not for You, it's for the building" precīzā darbībā.
bet nu. saimniece pēc pusnakts pie mums ieradās ar veco labo eļļas radiatoru. no rīta jau bija tik silti, ka ar tālvadības pulti attaisījām jumta logu.
(bet pirts! ak, pirts! perfekta, tiešām perfekta. lai gan pirtis man saistās ar tumšām mitrām mājiņām, arī plašās un stiklotās telpās var brīnišķīgi sazemēties un savienoties ar sevi absolūtā mirkļa varā)
lielās septīmas - Post a comment