vakar dzērām vinčuku un dzērām tā skumīgi. es nezinu, vai vīns vienkārši vairs nav priecīgs vai tomēr novembris - grūtsirdīgākais gada mēnesis - mūs beidzot noķēris. it kā jau nekas tāds. bet tomēr. nezinu, kur raut laiku.
man gribētos dažas paralēlās dzīves - tādu darba dzīvi, strauju un apgriezieniem pilnu; tādu mājas dzīvi, kur bērni visu laiku ir kopā un spēlējas; tādu laulības dzīvi, kur kniebties un dzert vīnu un nelīst no gultas ārā dienām; tādu parasto dzīvi, kur muzeji un filmas un grāmatas, tādu atklājēja dzīvi, kur ceļot un pētīt un iepazīt.
tā vietā man ir viena, un, ak, pillnum pilna ar visu šito.
lielās septīmas - Post a comment