es esmu vislabākā mamma pasaulē, vai ne, bet nebūs tā,
ka viss, ko viņš atcerēsies, ir dusmīga māte, kas viņu paņēmusi aiz kājām un velk nost gumijniekus, jo viņš, ienākot mājā, ir vienkārši apsēdies kāpņutelpā un kliedzis 15 minūtes?
neko neprasot, neko negribot. opā kliedz, nolikts kliedz. tikai kliedz. un tad es viņam mazgāju rokas un muti, izšļakstot visu slapju, un tas, šķiet, viņu pazemo, bet kā. nu tieši kā.
viņš pārguris, sirsniņa pilna, mūzikas skolas un pusdienas ar tēti, bibliotēka un brauciens ar autobusu, protams, bet man arī ir ieturētības limiti, es nedusmojos, es vienkārši nezinu, kā pārraut šādos brīžos tās histērijas.
tā jau izrunājām beigās visu, sabučojāmies un samīļojāmies. bet nekāda ieturētā es neesmu.

un mani tas grauž laikam tāpēc, ka mana mamma bija tā ieturētā. un tas man, starp citu, mēdza arī riktīgi besīt.