pēdējā nedēļā ir noticis viss, daudz, ļoti. sākot ar stipri lielu strādāšanu trešdienā, līdz bērnu ballei ceturtdienā, venēcijas jaunumiem piektdienā, kristībām sestdienā, draudzēšanās rītam svētdienā, un tas viss - uz mazgulības fona, bez atelpas, bez brīžiem, kad, nezinu, atvērt grāmatu vai. vakar nogurums guva pilnīgu uzvaru, es gribēju nekur neiet, lieciet mani mierā, bet - iemidzināju bērnus, iztriecu glāzi šampja, uzkrāsoju rozā lūpas un aizvilku sevi uz cirku.

paldies dievam, ka es sevi aizvilku uz cirku, jo tas bija tik izcils absurda un rotaļāšanās slavinājums, ka mana dvēsele pielija pilna ar mīlestību pret dzīvi. un tad Guna nodziedāja to sirdi raujošo dziesmu no Tumšajām alejām.
vai nav lieliski, ka varam to piedzīvot, ne.