Odesa pret mums bija vēlīga. un cik viegla dzīve ir tikai ar zīdaini, ak! tas bija īsts atvaļinājums ar astoņu - desmit stundu ikdienišķu staigāšanu, karstumu, saldējumu, restorāniem un vīnu pie pusdienām.
tā ir tik fantastiska pilsēta, tie ir deviņdesmitie, bet ar hipsterības mērci, tā ir liela sieviete piespīlētā leopardādas kleitā, kas pie iekāpšanas kuģī izdala uz post-it lapiņām rakstītus numeročikus, kas svarīgāki par jebkādām biļetēm, tā ir par mūsu autoostu mazāka lidosta ar trim (!!!) geitiem, kurā uz baneriem ir reklāmas par finanšu piramīdām un luksusa dzīvokļiem jūras krastā, tie ir daudzstāveņu vraki, kas nepabeigti stāv no 2014.-ā gada, un tie ir arī ārkārtīgi smalki un garšīgi restorāni par gandrīz sviestmaizes cenām, tas ir jaunais street-food restorāns vecā bankas foajē, tā ir pilsētas tīrība un laipnība. un, protams, tikai krievu valoda, gandrīz tikai krievu valoda, kas tādam latvietim liek justies ērti. un visu var sarunāt.
varētu braukt vēl, bet nē. mīlestība mūs vieno, bet otru reizi - nu nezinu.
lielās septīmas - Post a comment