| love me love me please |
[1. Mar 2006|22:08] |
| [ | in:side |
| | hāh. | ] |
| [ | out: |
| | elbow/fugitive motel | ] |
prasiet man neko, un es varēšu apmierināt jūsu neierobežotās vēlmes|vajadzības pēc kaitinošām piezīmēm, skaļām nopūtām un bezjēdzīgu smaidu pavadītiem agrresīviem skatieniem.
mana sin oīda šodien savas amplitūdas zemākajā punktā, kur ārējo spēku izraisīta berze gandrīz vienāda iekšējās enerģijas algebrisko summu. tik gandrīz, ka mans siltuma dzinējs tūlīt apstāsies. zinātniski pētnieciskais darbs radīja cunami, no kura bēgu, reizē akli pakļaujoties laika trūkuma diktētajam steigas un negatīvā stresa virzienam. varbūt arī pozitīvā, bet man šobrīd sajucis it viss. tagad, kad vairs nav degoša termiņa, puspabeigtu teikumu pilnas galvas, lielā uzstāšanās un aizstāvēšanas bubuļa zem rakstāmgalda, nezinu, kur sevi [no]likt un kur paslēpties, lai aizmigtu līdz 15/Mar, kad pamodīšos pēc rajona zinātniski pētniecisko darbu lasījumiem, laiski nožāvāšos, priecāšos par draugiem, kuri visu laiku bijuši turpat līdzās, bet ignorēti un morāli aptašķīti, izstaipīšos kā kaķis pēc tic-toc sitieniem pavadīta rīta miega un svinēšu savu dzimšanas dienu, vienu no visvairāk gribētajām dienām pēdējo 3 gadu laikā. protams, manā šī brīža perspektīvas lidojumā labākie [t.i., draugi] būs sagatavojuši provizorisku svinību vietu/veidu/apmeklētājus/servētu galdu/baudījamus dzērienus, un man nāksies tikai uzģērbt spilgti sarkanu krekliņu, džinsus un, basām kājām apstaigājot viesus, aplaimot viņus ar žilbinošu smaidu. hā.
cilvēks, kura tikpat labi varētu nemaz nebūt. punkts, kas līdzinās traipam uz sniegbalta galdauta. ar taukainu tomātu pastu notašķījies šķīvis un krusas grauds uz automašīnas priekšējā stikla. school is cool, once again. |
|
|
| shell shall shiz |
[1. Mar 2006|23:39] |
| [ | out: |
| | slipknot/vermilion part_2 | ] |
šodien autobusā man blakus apsēdās divi jauni, tiešām pievilcīgi puiši un, atliekušies atpakaļ, ļoti savādi skatījās uz mani, varētu pat teikt, ka nepārtraukti blenza. jau paspēju nosarkt no apmulsuma, kad viņi pēkšņi sāka sarunāties savā starpā, pārsvarā lietojot neatrikulētas skaņas, savādus trokšņus un izkliedzienus. tajā mirklī sapratu, ka viņiem ir garīgās attīstības traucējumi. daudzi autobusā sēdošie sāka uzsvērti atskatīties uz abiem puišiem, daži nosmējās, kāds bērns skatījās ar izbiedētu skatienu. it kā jau šķiet, ka viņi ir tādi paši kā tie, kuriem nav nekādu noviržu no normas, bet nez kāpēc viņi līdzcilvēkiem liekas potenciāli bīstami vai inficēti ar kādu lipīgu, nāvējošu slimību. tas ir tik nežēlīgi pret šiem puišiem, pret viņu ģimeni, pret pārējiem sabiedrības locekļiem, kuri bieži tiek aplūkoti ar riebuma pilniem skatieniem, it kā vērotu kādu pretīgu bezmugurkaulnieku. brr.
ik pēc 3 minūtēm autobusa pieturā kāds cilvēks man pajautāja, cik pareizs laiks. un, ziniet?, laiks ir pavisam nepareizs un pārvietojas manām dns spirāļu loģikai neizprotamā virzienā - diametrāli pretēji atpakaļskata spogulim. bērzi sāk smaržo pēc marta, sniegpulksteņi vēl zem sniega un saule cenšas iespraukties starp aizmiegtām skropstām.
viņš teica, ka esmu žanete. un varbūt arī uzkrāsot violetas lūpas, ietīties sari un doties svētceļojumā uz Gangu? varbūt manas charma un karma līdzsvarosies? svētās govis, hennas apgleznotas rokas un hinduisma tempļi vienmēr saistījušies ar augstāko nirvanu. atradu savu jogas grāmatu un atkārtoju pranajamu un sveicienu saulei - varbūt domu pievēršana garīgai meditācijai palīdzēs pamosties no apātijas pilna naidīguma. |
|
|
