| shell shall shiz |
1. Mar 2006|23:39 |
šodien autobusā man blakus apsēdās divi jauni, tiešām pievilcīgi puiši un, atliekušies atpakaļ, ļoti savādi skatījās uz mani, varētu pat teikt, ka nepārtraukti blenza. jau paspēju nosarkt no apmulsuma, kad viņi pēkšņi sāka sarunāties savā starpā, pārsvarā lietojot neatrikulētas skaņas, savādus trokšņus un izkliedzienus. tajā mirklī sapratu, ka viņiem ir garīgās attīstības traucējumi. daudzi autobusā sēdošie sāka uzsvērti atskatīties uz abiem puišiem, daži nosmējās, kāds bērns skatījās ar izbiedētu skatienu. it kā jau šķiet, ka viņi ir tādi paši kā tie, kuriem nav nekādu noviržu no normas, bet nez kāpēc viņi līdzcilvēkiem liekas potenciāli bīstami vai inficēti ar kādu lipīgu, nāvējošu slimību. tas ir tik nežēlīgi pret šiem puišiem, pret viņu ģimeni, pret pārējiem sabiedrības locekļiem, kuri bieži tiek aplūkoti ar riebuma pilniem skatieniem, it kā vērotu kādu pretīgu bezmugurkaulnieku. brr.
ik pēc 3 minūtēm autobusa pieturā kāds cilvēks man pajautāja, cik pareizs laiks. un, ziniet?, laiks ir pavisam nepareizs un pārvietojas manām dns spirāļu loģikai neizprotamā virzienā - diametrāli pretēji atpakaļskata spogulim. bērzi sāk smaržo pēc marta, sniegpulksteņi vēl zem sniega un saule cenšas iespraukties starp aizmiegtām skropstām.
viņš teica, ka esmu žanete. un varbūt arī uzkrāsot violetas lūpas, ietīties sari un doties svētceļojumā uz Gangu? varbūt manas charma un karma līdzsvarosies? svētās govis, hennas apgleznotas rokas un hinduisma tempļi vienmēr saistījušies ar augstāko nirvanu. atradu savu jogas grāmatu un atkārtoju pranajamu un sveicienu saulei - varbūt domu pievēršana garīgai meditācijai palīdzēs pamosties no apātijas pilna naidīguma. |
|
