| lym |
[5. Feb 2006|01:47] |
| [ | in:side |
| | 12 laicīgie meļi | ] |
| [ | out: |
| | radiohead/bulletproof | ] |
parunāsim par nagulakām, nopirksim vēl vienu saldējumu, paslēpsim sajūtas aiz skaļiem smiekliem, karaokes atonalitātes un liķierī ietītiem ķiršu tabakas dūmiem. jūs taču tāpat neredzēsiet, vai es raudu. protams, ja vien tas nenotiek prožektoru gaismā uz skatuves, kur visi piekasīgi pievērsušies tavām apkaklītes pogām un lūpu kustībām, bet šo apstākli arī varētu apiet, vēršot visu uz diagonāli pretējo pusi.
piedodiet par negatīvisma mākoni šajā trajektorijas punktā. cīruļstrazdi atgriezīsies tikai aprīlī, bet man priekšā zinātniski pētnieciskais darbs, negulētas naktis un īgnu rējienu pilnas dienas.
šis ir nogurums. šī ir apātija. šis ir apjukums. absolūts.
beidzot es varu to atzīt, nokaitināt jūs un sākt nežēlot sevi.
[nu re!, ja tikāt tik tālu un vēl smaidāt, tas vien jau pierāda, ka esat ar stipru imūnsistēmu un neuzņēmīgi pret negatīvismu. veselība, dzīvesprieks!] |
|
|
| // |
[5. Feb 2006|02:36] |
| [ | in:side |
| | paralēli atpakaļ | ] |
| [ | out: |
| | mostošās pilsētas dārdoņa | ] |
man šonakt ļoti gribas pie vecmāmiņas un vectētiņa. pamosties piecos no rīta, kad virtuves durvju aile spīdina acīs oranžā abažūra smaidu, giasā smaržo pēc gailbiksīšu tējas, biezpiena krēma un uz pannas čurkstošām biezpiena pankūkām, tām, no Piena paviljona trešās ejas. atvērt acis, ieraugot aiz zīda aizkariem koku lēni dejojošās rokas, izdzirdot pirmo tramvaju no dienas nebeidzamās virtenes, kas iespiedusies atmiņā tāpat kā pulksteņa ik sekundes ceturdaļsitieni. lēni izstaipīties, nožāvāties un sasveicināties ar vectētiņu, kurš turpat 5 soļus tālāk skaļi izelpo un uzdod man ierasto pamošanās jautājumu: "nu, kā gulēji? gultiņa salda bija, zelta gabaliņ?"
ilgojos pēc šīs omulīgās balss, pēc vecmāmiņas frikadeļzupas, mierpilnajām pēcpusdienām, pastaigām pēc austiņām un nepārtrauktā saules starojuma, esot blakus vecvecākiem.
nostaļģija vienmēr bijusi man raksturīga. |
|
|
