| // |
5. Feb 2006|02:36 |
man šonakt ļoti gribas pie vecmāmiņas un vectētiņa. pamosties piecos no rīta, kad virtuves durvju aile spīdina acīs oranžā abažūra smaidu, giasā smaržo pēc gailbiksīšu tējas, biezpiena krēma un uz pannas čurkstošām biezpiena pankūkām, tām, no Piena paviljona trešās ejas. atvērt acis, ieraugot aiz zīda aizkariem koku lēni dejojošās rokas, izdzirdot pirmo tramvaju no dienas nebeidzamās virtenes, kas iespiedusies atmiņā tāpat kā pulksteņa ik sekundes ceturdaļsitieni. lēni izstaipīties, nožāvāties un sasveicināties ar vectētiņu, kurš turpat 5 soļus tālāk skaļi izelpo un uzdod man ierasto pamošanās jautājumu: "nu, kā gulēji? gultiņa salda bija, zelta gabaliņ?"
ilgojos pēc šīs omulīgās balss, pēc vecmāmiņas frikadeļzupas, mierpilnajām pēcpusdienām, pastaigām pēc austiņām un nepārtrauktā saules starojuma, esot blakus vecvecākiem.
nostaļģija vienmēr bijusi man raksturīga. |
|
