mans sviests

1.11.08 12:04
Pirms braukšanas uz Neapoli mūs brīdināja, ka tur zogot acis no pieres laukā un brilles nost no deguna; tad vēl tas raksts žurnālā GEO par Neapoles mafiju – tas viss beigu galā izrādījās bleķis, jo nozagts nekas netika; tik laipnus un izpalīdzīgus cilvēkus, kādus sastapām tur, nav gadījies satikt nemaz tik bieži; un pat ar auto veiksmīgi izdevās pieveikt pašregulējošos krustojumus.

Vienu vakaru bija tā:

Pēc kinskis ieteikuma pa Via Tribunale devušies Piazza San Gaetano virzienā un aplūkojuši vairākas picērijas, kā arī pa ceļam iegājuši pāris vēl neredzētās baznīcās, atgriezāmies vietā, virs kuras ieejas vēl arvien plīvoja kopš septembra nenoņemts Sofijai Lorēnai veltīta pasākuma karogs. Tā bija picērija Gino Sorbillo –kurā strādājot “picas profesionāļi kopš 1935. gada”, ģimene, kurā bijis 21 mazbērns, un tie visi aizgājuši pa picas ceļu utt. Vieta bija pilna līdz pēdējam galdiņam, pie ieejas sēdēja ļaudis, kas, kā izrādījās, gaidīja picas uz promnešanu. Viņi mums līdz šim jau vairākkārt pieredzētā šejienes laipnībā paskaidroja, ka vajagot iet tik iekšā un prasīt vietu. Apkalpotāji, neko daudz nevilcinoties, vietu arī atrada. Picas, kas kārās pār šķīvju malām, bija lieliskas, un apstiprināja ziņas, ka to dzimtene varētu būt tieši Neapole.
Ar to tomēr īsti nebija gana, gribējās ko iedzert, tāpēc atgriezāmies Bellini laukumā jau ierastajā it kā īru krodziņā, kur viena apkalpotāja/apkalpotājs vēl arvien bija tāds ne ta meitene, ne ta zēns, ne ta delfīns, un gribējām iedzer kādu daikiri. Tikmēr sāka līņāt jau stiprāk, padebešos zibināja pērkons un rībināja zibens.
Daikiri vietā mazā apkalpotāja atnesa nesaprotamas graņonkas ar citronu sulu un rumu plus biezu citrona šķēli. Skābs un riebīgs un nekādi ne līdzīgs tam, ko dzērām pirms pāris naktīm. Lai nu ko, bet daikiri bārmenis pagatavot nespējot, varbūt mēs gribot ko citu – viņa mums piedāvāja dzērienu karti. Izvēlējāmies šķietami vieglāko opciju – Rusted Nail – no viskija un drambuī. Viskijs glāzē bija, labi daudz ledus arī, drusku drambuī pašā apakšā arī. Tā nu to malkojām, kad sākās vētra.
Vai kā pa mobilo kaut kam pēc teju stundas garas sarunas ziņoja pie blakus galdiņa sēdošais – notiek viesuļvētra Marija utt. Pie blakus galdiņa sēdošais ieskrēja krodziņa terasē – tādā kā siltumnīcā, – apsedzies ar jaku/ mapi/ maisiņu, un zīmīgi man pamāja; es pamāju pretī. Drīz pēc tam nospriedu, ka viņš laikam ir kāds no personāla.
Kad nāca ubadze, viņš piecēlās, aizgāja pie bāra, samainīja naudu, atgriezās, viņai iedeva un vēl ilgi ar viņu runājās.
Viesuļvētra tikmēr ieķērās āra galdiņu saulsargos, kokos u.c., atskanēja draudīgi vēja pļerkšķi, kaut kas gāzās, lidoja, krita un lūza, viens no bāra saulsargiem saļima kā veca beka. Kroga darbinieks metās tā kā ko glābt, bet neko neiespēja, sāka tikai pīkstēt motorollers, kam beka bija uzkritusi.
Pie blakus galdiņa sēdošais uzrunāja mūs pēc tam.
Viņš esot itāļu literatūras pasniedzējs, doktorants, nupat palicis bez darba (mums sāka likties, ka dzeršanas dēļ), protot tikai Dantes un Petrarkas valodu, tāpēc visu laiku atvainojās un apvainojās par savu angļu valodas neprasmi.
Viņš teicās esam laimīgs beidzot Neapolē satikt mūs no Latvijas. Neapole viņam riebjoties, jo viņam esot slima/vāja sirds, tāpēc esot jādzīvo ārpus pilsētas. Neapolē esot bīstami, Neapolē valdot haoss, bet haoss visiem, kam vāja sirds, esot bīstams.
Bet Latvija, Lietuva, Igaunija – Arvo Pērts, visa laikmetīgā mūzika, mūzika, kas “izsaka laikmeta garu”. Viņš labprāt brauktu uz Latviju. Bet tā slimā sirds – un tur, kur ir tik auksts, ar tik slimu sirdi būtu beigts pagalam uzreiz.
Bet Latvija, Lietuva, Igaunija – lūk, tās vēl esot vietas, kur mūsdienās esot kultūra. Ne tā kā Itālija, kur viss miris un pagalam. Arvo Pērts! Un tās mūsu filmas! Brīnišķīgais kino. Latviešu, irāņu, azerbeidžāņu, indiešu (bet ne Bolivudas!) kino.
Viņš būtu gribējis to atkārtot vēl ilgi ilgi, taču mēs taisījāmies uz viesnīcu.

(Bildes būs vēlāk)