Laime taču nevar būt konstants stāvoklis.
Viss, protams, atgriežas. Bet atgriežas arī labais.
(Tu zini, kad mēs bijām TUR, un zvanīja K., viņa gribēja zināt tieši to pašu - vai KĀDS ir laimīgs? Un es teicu, ka esmu. Galu galā. Ar visu, kas man ir, un visu, kas man nav.)
Bet nešaubās tikai muļķi.
Daži raud, kad šaubās. Piemēram, es.
Varbūt Tev vajag izraudāties - uz iekšu.

Jā, un vēl - šaubām parasti ir mazāks pamats, nekā izliekas.

Un tagad es eju prom, un Tu atceries, ka bija labi un būs atkal.

Par to laimīgumu/nešaubīgumu Tu pati teici, atceries? Un šis tikai bija tāds paturpinājums. :)

Atceros laikam šoreiz, bet parasti gan es neatceros, ko es esmu teikusi, pareizāk sakot - neatcreos, vai kaut ko esmu teikusi vai tikai domājusi, un tad bieži es saku vienu un to pašu vairākas reizes, vai arī uzskatu par pateiktu to, ko esmu tikai nodomājusi:)

Un vēl - varbūt gribi (vari) man arī parādīt? Ja tas ir tas, ko es domāju.

Nezinu, vai tas ir tas, ko Tu domā :), bet šā vai tā Tu to dabūsi noklausīties, jo nekā cita man nav. Tas ir - ne jau tā, ka nepavisam nav, bet nekā cita, kas man pašam tūdaļ pat būtu licies derīgs. Un svarīgs. Šaubas sākās krietni pēc tam. Un lai gan labi zinu (un atceros), ka līdzīgi bijis ne reizi vien, šaubas tas nemazina. Un vēl - man ir tāda sajūta, ka ar katru mirkli, ar katru (..) tās kļūst spēcīgākas.

Bet būs jau labi. Pareizāk sakot - nekas slikts jau nevar notikt. Aiziešu labāk uz baznīcu, īstā vieta tādiem šauboņām kā es :), jāpaskatās, vai viss (Viss?) vēl arvien savās vietās.

Uz šito es mēģināju atbildēt piecas reizes, bet nekas nesanāca... varbūt vēlāk.

vai nav tā, ka nemaz nav vērts, ja nav šaubu,
ka tur tas [tā] sāls - drebošās rokās un saraustītā elpā, neesot pārliecinātam par.
un šaubas izbeidzas pēc nāves.