mans sviests

par prozas lasījumiem
3.12.06 14:57
Iekomentēju pie maya to, ko gribējās uzrakstīt tāpat, bet bija slinkums.

Tagad vietas, jau kur tas laiks, ir vienas un tās pašas un tādējādi kļuvušas "par vietām. kur notiek šādi sarīkojumi," bet cilvēki sākuši šito iedalīšanos kaut kādā mein un nemeinstrīmā, izliekoties nesaprotam, ka pasākums nekad nav bijis iecerēts kā viena vai otra novirziena, stila vai da jelkāda cita nošķīruma izrādīšana, bet drīzāk tāds festivāls, kurā redzams un dzirdams tas, kas mēdz dēvēties par latviešu prozu, visā tā dažādībā.

Tagad nu diemžēl ir tā, ka ja vien pasākumu apmeklētājiem liksies, ka latv. proza ir tāda vai šitāda vai nekāda, prozas lasījumos lasījušie pie šī iespaida būs ne vairāk vainīgi kā tie autori, kas kaut kādu apsvērumu dēļ uzskatīja, ka viņu darbi ir pārāk labi, lai ierastos un celtu tos priekšā publikai.

Lai gan varbūt tādējādi kulminē jau kopš pašiem pirmajiem prozas lasījumiem novērotā tendence - proti, ka daudzi autori vispār spēj saņemties kaut ko nebūt uzrakstīt tikai tāpēc, ka tuvojas prozas lasījumi. Un visu gadu pa starpu nodarbojas ar velns viņu zina ko. Protams, vienmēr var atgadīties brīnums, taču parasti diemžēl neatgadās. Tad tiešām nav jēgas rakstīt. To tad varētu nodēvēt par klasisku nulles numuru (according to rt).

Atgrūdies vai pievelcies, racionalizē vai iracionalizē, bet tai brīdī, kad tu latviešu valodā sāc rakstīt kaut ko, ko vai nu pats, vai kāds cits uzdrošinās nodēvēt par literatūru, tu esi iemests tai pašā laivā, kur jau sēž visi pirms tevis - sākot ar brāļiem Kaudzītēm un beidzot ar Frīdvaldu, Lukjanski vai Ikstenu.
Var patikt vai nepatikt kāds no šīs palielās kompānijas, taču tas jau, atvainojos, neko nemaina - jo arī šī patikšana un nepatikšana ir tikai un vienīgi šīs pašas literatūras daļa.

Ienāca prātā gandrīz vai bioloģisks salīdzinājums, jo atcerējos, cik ļoti kādreiz biju apņēmies neatkārtot savu vecāku kļūdas. Katrā ziņā dzīvot kaut kādā nozīmē labāk. Varbūt drusku arī izdodas, taču ļoti bieži nebūt ne tajās jomās, kur gribējās visvairāk.
8 piezīmes vieta jūsu piezīmēm

3.12.06 16:41
hmm, kāpēc te mūziķi identificē sevi piekritīgu kādam noteiktam globālam mūzikas žanram, stilam, virzienam, subkultūrai, bet ne nacionālai scēnai, neraugoties uz savu izpausmi latviešu valodā latviešu auditorijai latvijas teritorijā? Par mērauklu neliekot piem. Prāta Vētru, bet, teiksim, KORN.
Par vienu laivu to var saukt, ja pieņem, ka te tapa un top B un C kategorijas autordarbi. Kāpēc, lai te nebūtu daudz laiviņu?
Vidi vajag strukturēt savādāk.
Atbildēt

3.12.06 16:59
rakstnieks_nr1

Aizstāvi vien.
Tas jau izskatās pēc mēģinājumu visu sakārt zem vienas birkas, lai pašam nebūtu jāviļas, ka sanācis staigāt adidesenēs, kamēr turpat blakus bijis Gucci. A tā - viss viens, viss ir drēbes, visi vienādi un vienādi (ne)veiksmīgi.
Atbildēt

3.12.06 17:20
ko aizstāvēt - mūziķus, rakstniekus vai laiviešus? Pret ko?
Ā, tu par kvalitātes kritērijiem? Neeksistē kvalitatatīvāka vai nekvalitatīvāka produkta, tam nav salīdzināmās pakāpes. Ir tikai ne/atbilstība izvirzītajām prasībām.
Atbildēt

3.12.06 18:12
rakstnieks_nr1

nē, nē, tas ne tev - tas par pašu ierakstu.
A tev es pilnībā piekrītu - būtu stulbi taču teikt, ka Latvijas šlāgeraptauja ir tas pats, kas Sepulturas koncerts tikai tāpēc, ka tas viss ir mūzika.
Atbildēt

3.12.06 23:13
Atgriežoties pie prozas lasījumiem - sākotnējā iecere bija vienā pasākumā apvienot gan grupu Apvedceļš, gan Nacionālo operu. Un paskatīties, kas notiek. Jo, lietojot Tavu piemēru, patiesi viss ir mūzika. Vismaz mūsdienās jau nu kaut kā smalkāk to visu iedalīt nav nekādas jegas.
Tāpat kā var būt cilvēki, kas staigā humpalu benetona drēbēs, klausās operu pirmizrāžu ierakstus, lasa grafiskos romānus, brauc ar vecu moskviču un jūsmo par amerikāņu noir filmām, var būt arī simtiem un tūkstošiem citu kombināciju. Un tas, kādam stilam vai novirzienam pieder mūzika, ko viņi klausās, itin neko neļaus saprast par viņiem pašiem. Tāpat kā man neko neļauj saprast par mani fakts, ka tūliņ pēc Black Sabbath manā pleilistē atskan Gidons Krēmers, bet pēc viņa - 50 cent.
Atbildēt

3.12.06 18:20
rt

var jau būt, ka situācija ir drusku novecojusi, bet 2000. gadā Adidas bija viens no pasaules TOP 3 (!) apģērbu brendiem, kamēr Gucci bija labi ja pieciniekā.

:)
Atbildēt

3.12.06 20:00
rakstnieks_nr1

Nu, ja, tas tieši arī illustrē vispārējo situāciju. Nekad neko nevar zināt - ir liels daudzums ļaužu, kuriem adidasenes patīk labāk nekā Gucci (arī es) un ir liels daudzums tādu, kuri iet uz tiem lasījumiem (droši vien, pats neesmu bijis, nemāku teikt).
Atbildēt

3.12.06 23:04
Paga, paga, nav runa par identificēšanu ar piekritību "nacionālajai scēnai", bet gluži pretēji - centieniem uzbūvēt savu identitāti, šādu saistību noliedzot. Tās, manuprāt, ir divas dažādas lietas. Ja jau esi sācis rakstīt valodā, kuru par puslīdz literāru valodu padarījis Gliks un visi pēc viņa, tu nekādi no viņiem nevari atkratīties. Lai kā arī gribētos. Mēraukla, protams, var būt gan Korn, gan Puškins, bet tas nekādi nespēj atpestīt ne no brāļiem Laiviniekiem, ne no Raiņa.
Atbildēt