- 21.9.05 22:37
- Gāju pa tiltu, paskatījos sev zem kājām un jutu, kā sašūpjas. Pirmajā mirklī nodomāju, ka vainīga tā fūre, kamazs lēnām vilkās pa pretējās puses joslu, droši vien smags kā maita. Bet nē - it kā viss mierīgi. Taču ne jau viss tilts sašūpjās - tikai tā vieta man zem kājām. It kā asfalts būtu no gumijas un uz brīdi ieliektos. Par centimetriem pieciem ieliektos. Pēc tam vēl labu brīdi tā sajūta nepārgāja. Ka kājas grimst zemē.
Vai arī citreiz ir tā. Es stāvu un gaidu liftu, tas nāk no augšstāviem. Pa durvju spraugu manu gaismiņu, kas slīd lejup. Un tai pat brīdī jūtu, ka pats arī braucu lejup - ar visu grīdu. Tad lifts apstājas, apstājas arī grīda. Tālāk viss kā parasti.
Droši vien es pārāk pašsaprotami te izsakos par pilnīgi nesaprotamām lietām, ne? - 3 piezīmesvieta jūsu piezīmēm
- 21.9.05 23:14
-
Vispār jau tīri fizioloģiski šādas izjūtas esot pamatotas - ar spējām asinsspiediena svārstībām. Diemžēl Tu neesi vienīgais, kas ko tādu piedzīvojis:)
- Atbildēt
- 21.9.05 23:59
-
kauč kas ar ausīm varbūt?... tur tas , kas regulē vestibulāro aparātu ... ;o/
- Atbildēt
- 22.9.05 11:19
-
Da nē - normāli.
Mat atkal tā - brucu, braucu ar mašiņu, apstājos pie svetafora, un tad ripoju atpakaļ. Paskatos uz sāniem - nekur neripoju. Paskatos uz priekšu - atkal ripoju. Bet kāja joprojām uz bremzes... - Atbildēt