- 11.8.16 07:54
-
Biju jau piemirsis, ka augusta miegs manā galvā ir īpaši izslavēts gan ar krāšņiem sapņiem, gan potenciālu ilgstoši negribēt un nespēt pamosties. Šonakt arī. Vārdu sakot, bija jāpiedalās Reiņa Suhanova izrādē, pēc izdarībām spriežot - tādā kā muzikāli komiskā pantomīmā. Man bija iekritusi Imanuela Kanta loma, kur it kā nekas sarežģīts nebija jādara, tik uz beigām jāiegaumē drusku pavairāk teksta - neliels monologs par izslēgtu iPad un dažiem ķiršiem, kurus neviens vairs neēdīs. Sarežģītākais moments bija aina, kurā Kantam jādodas savā allažpastaigā, bet ietiepīgi mājās jāaizmirst spieķis (lai gan kāds viņam ir piekodinājis no tā vairs nešķirties). Tad arī Kants satiek bērnus, apjūk, krīt, nespēj tikt atpakaļ uz kājām, un no viņa (īsti neatminos, kā tehniski bija paredzēts to īstenot) paceļas Herdera gars (šo epizodisko lomu arī būtu bijis jāatveido man - faktam, ka Herders bija miris vēl gadu pirms Kanta nāves, tur nebija nekādas nozīmes. Vai varbūt bija). Kas bija pārējie iestudējumā iesaistītie nu jau vairs nepateikšu, bet kaut kas īsti labi mums nesanāca. Vispirms jau Reinis paziņoja, ka Herdera lomu pārņems pats, man atstājot tikai kritušo Kantu. Laikam drusku sapūtos. Tad, protams, sekoja sapņiem raksturīga čammāšanās, nespēja atrast grimētavu, kafijas automāts kaut kādā pagaidu dzīvoklī (droši vien, ka skatuves mākslinieki mīt mēbelētos pagaidu dzīvokļos ar svešiem traukiem, grabažām un līdz galam atrautiem logiem, vai ne?) spļāva nevis kafiju, bet svešu matu pikučus un ar kafijas biezumiem sajauktas ļerpatas - vienvārdsakot, nākamo mēģinājumu es nokavēju un ierados vien uz sava monologa brīdi. Ar monologu arī īpaši spoži negāja. Un tad nu Reinis nolēma iesaistīt papildspēkus - tika pieaicināts Ģirts Krūmiņš, Guna Zariņa, Lauris Gundars un Valdis Lūriņš (sapnī nekādi jautājumi neradās). Papildu tika pasūtinātas un atvestas pāris tās resnās melnās caurules, kādas nu jau labu brīdi rok Brīvības ielā. Tas laikam bija scenogrāfijai. Taču darbs pie izrādes turpināja buksēt. Guna, notupusies zemē kaut ko runāja par Raiņa dzejā apslēptajām nozīmēm. Gundars bija atzvēlies salokāmā vasarnieka krēslā un kaut ko teoretizēja par industriālo revolūciju, Ģirts, ja pareizi atceros, smīnēja un neteica neko (ā, nē, viņš vai nu Reinim vai man aizrādīja, ka vjetnamiešu vīrieši attiecīgajā laika periodā nekad nav staigājuši atpogātās žaketēs, bet pašam mugurā bija neaizpogāta pelēka divrindu pogu žakete), bet Lūriņš stāvēja trubu bedres malā, un es, mēģinot kaut kā savilkt kopā viņa un visu pārējo centienus, kaut ko ieminējos par "Fabrikas meitenes dziesmu". Kā tas viss beidzās, nudien nezinu, jo pamodos vēl tikai procesā.
rakstīt sindicēt komentāri draugu draugi friends friends stats