mans sviests
mans sviests
- Tikai sapnis (nomodā esošie var nelasīt)
- 26.10.16 11:03
- Kaut kā bija izveidojies cilvēku iedalījums patīkamajos un labajos, un nepatīkamajos jeb sliktajos. Iesākumā un pārsvarā arī pēc tam tas viss notika laukos. Bijām paguvuši uzbūvēt ne vien šķūni, bet arī daudzas dažādas citas ēkas, gandrīz vai nelielu ciemu. Un laiku pa laikam pa meža ceļu tur pie mums iebrauca kaut kādas kompānijas, kas domāja, ka tur būs krogs, kempings vai atpūtas nams. Tos tad visādi centāmies padzīt, jo daži pat pie stūres bija sēdušies pamatīgā ķēmā, izbraukāja mūsu stādījumus, izļurbāja grāvjus un vispār nekontrolēti vazājās pa teritoriju. Tiem pretstats bija kaut kādi patīkami un smuki cilvēki, ar kuriem gan pārsvarā darīšana iznāca vienā no ēkām, kur tika pasniegti kokteiļi un vispār tur izskatījās pēc stiklota lielpilsētas interjera. Aizdomīgi tas viss sāka likties vien tad, kad viena no šīm patīkamajām dāmām gribēja apgāzt un izliet manu džinu un toniku, izņirdza manu izvēli un teica, ka tagad neviens ko tādu nedzerot. Kaut kas aizdomīgs bija viņai pielipis pie mutes, un arī skatiens likās tāds dīvains. Un tad vēl zemē kaut kur pie šķūņa tika uziets tāds kā bezformīgs milzu pūpēdis vai brūnu ļerpatu kamols, kas, kā izskatījās, pamazām vien ēda nost pats sevi un pats sevi pavairoja. Nu jau nepateikšu, kā tas nāca gaismā, bet izrādījās, ka viss ir pilnīgi otrādi. Šķietami patīkamos un izskatīgos cilvēkus (kā liecināja piemērs ar dāmu, tā bija tikai šķietamība), savā varā jau bija pārņēmis šis gaļēdājs-kanibāls, attāls austeru radinieks, un izmantoja viņus sevis pavairošanai. Uzveikt šos mošķus varēja vien ar dedzināšanu (tas skaitījās ļoti sarežģīts risinājums, jo tie bija organismi ar ļoti augstu mitruma procentu, līdz ar to bija nepieciešams nesamērīgi liels enerģijas daudzums), vai “izkaltēšanu”, kas nozīmēja viņu ieslodzīšanu noslēgtā traukā, kur tiem būtu ilgstoši jāpārtiek tikai pašiem no sevis). Viņu mazuļi tad arī bija mazie krikumiņi, kas tiem cilvēkiem reizēm mēdza izsprāgt no mutes. Bet neglītie, nepatīkamie, trokšņojošie un bieži vien iedzēruši nekulturālie miera traucētāji bija vēl neinficētie. Pēc visa spriežot, arī es tomēr vēl arvien biju viens no viņiem, taču mans plāns bija apkarot kā vienus, tā otrus. Kā biju izdomājis tikt galā ar tiem austercilvēkiem, nudien neatceros, bet pret tiem parastajiem es no latvāņa kāta vai kā tamlīdzīga pagatavoju tādu kā šļirci, kā pumpējamu kartupeļu bisi, kurā iesūcu kādu drusku no tiem dzīvajiem austerpūpēžiem un šāvu pa kārtējiem privātīpašuma robežu pārkāpējiem.
-
1 piezīmesvieta jūsu piezīmēm
- 11.8.16 07:54
- Biju jau piemirsis, ka augusta miegs manā galvā ir īpaši izslavēts gan ar krāšņiem sapņiem, gan potenciālu ilgstoši negribēt un nespēt pamosties. Šonakt arī. Vārdu sakot, bija jāpiedalās Reiņa Suhanova izrādē, pēc izdarībām spriežot - tādā kā muzikāli komiskā pantomīmā. Man bija iekritusi Imanuela Kanta loma, kur it kā nekas sarežģīts nebija jādara, tik uz beigām jāiegaumē drusku pavairāk teksta - neliels monologs par izslēgtu iPad un dažiem ķiršiem, kurus neviens vairs neēdīs. Sarežģītākais moments bija aina, kurā Kantam jādodas savā allažpastaigā, bet ietiepīgi mājās jāaizmirst spieķis (lai gan kāds viņam ir piekodinājis no tā vairs nešķirties). Tad arī Kants satiek bērnus, apjūk, krīt, nespēj tikt atpakaļ uz kājām, un no viņa (īsti neatminos, kā tehniski bija paredzēts to īstenot) paceļas Herdera gars (šo epizodisko lomu arī būtu bijis jāatveido man - faktam, ka Herders bija miris vēl gadu pirms Kanta nāves, tur nebija nekādas nozīmes. Vai varbūt bija). Kas bija pārējie iestudējumā iesaistītie nu jau vairs nepateikšu, bet kaut kas īsti labi mums nesanāca. Vispirms jau Reinis paziņoja, ka Herdera lomu pārņems pats, man atstājot tikai kritušo Kantu. Laikam drusku sapūtos. Tad, protams, sekoja sapņiem raksturīga čammāšanās, nespēja atrast grimētavu, kafijas automāts kaut kādā pagaidu dzīvoklī (droši vien, ka skatuves mākslinieki mīt mēbelētos pagaidu dzīvokļos ar svešiem traukiem, grabažām un līdz galam atrautiem logiem, vai ne?) spļāva nevis kafiju, bet svešu matu pikučus un ar kafijas biezumiem sajauktas ļerpatas - vienvārdsakot, nākamo mēģinājumu es nokavēju un ierados vien uz sava monologa brīdi. Ar monologu arī īpaši spoži negāja. Un tad nu Reinis nolēma iesaistīt papildspēkus - tika pieaicināts Ģirts Krūmiņš, Guna Zariņa, Lauris Gundars un Valdis Lūriņš (sapnī nekādi jautājumi neradās). Papildu tika pasūtinātas un atvestas pāris tās resnās melnās caurules, kādas nu jau labu brīdi rok Brīvības ielā. Tas laikam bija scenogrāfijai. Taču darbs pie izrādes turpināja buksēt. Guna, notupusies zemē kaut ko runāja par Raiņa dzejā apslēptajām nozīmēm. Gundars bija atzvēlies salokāmā vasarnieka krēslā un kaut ko teoretizēja par industriālo revolūciju, Ģirts, ja pareizi atceros, smīnēja un neteica neko (ā, nē, viņš vai nu Reinim vai man aizrādīja, ka vjetnamiešu vīrieši attiecīgajā laika periodā nekad nav staigājuši atpogātās žaketēs, bet pašam mugurā bija neaizpogāta pelēka divrindu pogu žakete), bet Lūriņš stāvēja trubu bedres malā, un es, mēģinot kaut kā savilkt kopā viņa un visu pārējo centienus, kaut ko ieminējos par "Fabrikas meitenes dziesmu". Kā tas viss beidzās, nudien nezinu, jo pamodos vēl tikai procesā.
-
2 piezīmesvieta jūsu piezīmēm