mans sviests

9.8.13 21:14
Fantasy ir tāds žanrs, no kura allaž esmu drīzāk turējies pa gabalu, kaut kas drusku aizdomīgs. Ar retiem izņēmumiem (teiksim, "Džonatans Streindžs un misters Norels") visas tās rūpīgi izdomātās pasaules, kurās valda kaut kādi citi, no mūsu dabas likumiem atšķirīgi spēles noteikumi, burvju varas un spējas - tas viss man parasti šķiet tāds... neobligāts.

Es zinu, protams, literatūrā var ne to vien. Tur var darboties antropomorfi dzīvnieki un pat nedzīvas lietas (pats vainīgs, pats vainīgs), tomēr tieši fantasy žanrs man parasti uzjunda pārdomas par to, kāpēc būtu jārada mākslīgas pasaules, kuras apdzīvojošie cilvēciskie teli ir tieši tikpat cilvēciski kā tie, kas apdzīvo mūsu ierastajai gravitācijai, vilņu un daļiņu kustībām pakļauto pasauli. Jā, tagad aptvēru, ka visvairāk ērcina visi tie "mūsu pasaules" elementi, ar kuriem autori centušies padarīt krāšņākas/ticamākas/īstākas/nezinu, kādas tās savas pašradītās pasaules. Tolkīns ar saviem ģeoloģiski pedantiskajiem iežu un oļu aprakstiem, visvisādi "viltus vidslaiki" u.tml.

Tad jau aizraujošāki būtu stāsti, kuros savu attiecību peripetijas piecu vai vairākdimensiju telpā risinātu cilindriski, koniski vai vēl kādu formu gāzveida ķermeņi vai izliektas virsmas.
10 piezīmes vieta jūsu piezīmēm

9.8.13 21:59
Līdzīgas pārdomas raisās arī tad, kad cilvēki cenšas tev detalizēti izstāstīt savus nesen redzētos sapņus, it kā tiem būtu kāda milzīga nozīme un jēga, taču patiesībā tā ir tīra atmiņas aizķēzīšana un jau tā saputrotās faktu bāzes tālāka sajaukšana.
Atbildēt

9.8.13 23:26
It kā dīvainu ķermeņu daudzdimensiju telpās nebūtu - ja nu no vispāratzītajiem grandiem - re, pat vectētiņam Azimovam ir tāds eksperiments - http://en.wikipedia.org/wiki/The_Gods_Themselves
Ja tādas lietas patīk, tad tik uz priekšu.
Cits, ka lielais vairums tamlīdzīgu mēģinājumu pārliecīgi aizraujas ar 'ko mēs vēl tādu neparastu un absurdu te varētu iebāzt' un rezultātā nav īpaši baudāmi.

Daudz interesantāk ir vērot domu eksperimentus par sabiedrību vai pasauli situācijā, kur mainīts kāds no ierastajiem noteikumiem, joprojām saglabājot kaut kādu iekšējo konsekvenci. Ne jau cilvēcības zudums tiek meklēts, bet tieši otrādi - cilvēcība, ar mazliet pārlīmētu miziņu, perspektīvas maiņai. Mazliet godīgāk.
Atbildēt

11.8.13 01:32
hmm.. bet tā jau var sacīt par jebkuru literatūru. jo jelkas, kas uzrakstīts, patiesībā taču ir izdomāts un tālu prom no ēēē... realitātes. arī vecmāmiņas gulagu dokumentācija.

a vai tad nav tā, ka jebkurš lasām/skatām/klausāmgabals ir inčīga iespēja pavērt aizkaru maliņu un ienirt cita cilvēka pasaulē? elpot pakausī, ielīst aiz ādas un spēt sajust tā kā, iespējams, pasauli redz autors? :)

varbūt... nav nozīmes žanram un tāpat nav nozīmes vai tā ir proza vai dzeja. varbūt tā vienkārši ir cita cilvēka izpratne, kas man nepavisam neder. tāpat kā kaimiņmājas dropētāja garlaicīgais visums.
Atbildēt

11.8.13 11:22
Jā, starp citu, vecmāmiņu Gulaga (vai holokausta) atmiņas ir labs piemērs. Vēsturnieki un antropologi jau sen pamanījuši, ka šādās atmiņās arī bieži vien paša pārdzīvotais tiek aizstāts ar kolektīvi zināmām klišejām par to, "kā bija".

Lūk, un liela tiesa fantasy žanra literatūras, kā man šķiet, "darbojas" līdzīgi, atkal un atkal atražojot vienus un tos pašus priekšstatus par to, kā lietām šī žanra sacerējumos būtu jānotiek un jāizskatās. Es nesaku, ka līdzīgas vainas nepiemīt arī citiem žanriem - fantastikai (un kā vēl piemīt), detektīvliteratūrai u.tml. Tomēr man šķiet, ka interesantums sākas vien brīdī, kad no šiem priekšstatiem izdodas izrauties - teiksim, fantastikā tas lieliski padevās Lemam.
Atbildēt