Zinot, cik bieži (reti) pēdējās dienās sanācis lietot salaboto mikroviļņu krāsni, secinu, ka laikam man patīk labot lietas tikai tāpēc, lai redzētu, kā tās strādā. Patīk labi strādājošas lietas. Tāli gabali, vienmērīgi apgriezieni. Viss, kas darbojas tā, kā tam jādarbojas.
Galu galā, mums ir muskulis, kam paredzēts strādāt visu cilvēka mūžu, bet pārtraukumiem, bez atteices, nepārtraukti. Say, tos 80-100 gadus no vietas.
Ērti iekārtojies darbā, pienāk pie manis 2 mazas meitenītes (nu, proporcionāli manam vecumam), un krievu valodā jautā, kur atrodams tāds-un-tāds mācību centrs, uz ko es gluži automātiski izsperu ne sevišķi pieklājīgu atbildi, tjip' a jūs no kurienes? Tam seko momentāla atvainošanās un paskaidrojums, ka no Ukrainas. Tālāk saruna norisinās krievu valodā, izstāstu, parādu paskaidroju. Galā seko bikls, dzidrs "paldies". :)
Tik vienkārši atšķirt tās vienas lielās nācijas sindromu. Tās pārstāvji pat i nedomās mācīties kaut vienu vārdu, viņiem tāpat ērti. Ērti dzīvot pārliecībā, ka visur no Rīgas līdz Sevastopolei runā krieviski, un tas, bez šaubām, ir pašsaprotami.
Lai arī pašam nācās lauzīties krievu valodā, šis viennozīmīgi liekams zem tag'a - "dienas pozitīvs".
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
