| BASTARDS-SŪDLATVIETIS, KAS TĒLO NO SEVIS PATRIOTU !!! | 1. Apr 2014 @ 16:44 |
|---|
| CUKURS | 29. Mar 2014 @ 16:01 |
|---|
Kad Latvju Tautas Varonim HERBERTAM CUKURAM tiks sniegta pelnītā cieņa un gods?
Pēdējā laika notikumi, konkrēti, pērkamā nelieša Māra Ruka murgu grāmata „Arāja komandas Letonija”, kurā šis radījums, pats nebūdams Cukura mazā pirkstiņa vērts, kārtējo reizi izmanto iespēju uzgāzt viņam dubļu šalti, apvainojot Cukuru neesošos noziegumos, kā arī diskusija LTV-1 pārraidē „100 grami kultūras”, kurā atkal tika apgalvojuma formā sludināts, ka Cukurs noteikti esot noziedznieks, tomēr kā lidotāju viņu arī nevajadzētu aizmirst (šo pārraidi var noskatīties internetā http://www.ltv.lv/lv/raksts/27.03.2014-100g-kulturas.-diskusija.id26808/), liek kārtējo reizi uzdot virsrakstā minēto jautājumu. Protams, gaidīt kaut kādu izpratni no tādiem kā pederasts Kārlis Streips, kuram pietiekot ar to, ka kāds kaut ko sliktu par Cukuru ir teicis vai „nepareizā” vietā viņu atceroties redzējis, ir bezcerīgi, te nu jāparobežojas ar izteicienu: „izdzimtenim ir izdzimteņa valoda”. Tāpat grūti cerēt uz objektīvu izpratni no „progresīvā”, rietumnieciskā vēsturnieka Kaspara Zeļļa, kurš apgalvo, ka termins „Baigais gads” esot nacistu propagandas sauklis, tāpēc to vajagot izvairīties lietot. Neizbrīna arī narkomānes ar stāžu Andras Manfeldes salūšana un atteikšanās rakstīt libretu mūziklam par Cukuru, viņas personu jau labi raksturojis Linards Grantiņš saitē http://tautastribunals.eu/?p=19296, tā pierādot, ka arī garīgi slimiem cilvēkiem uz īsi brīdi reizēm iešaujas prātīgas domas galvā. Visai divdomīgi izklausās arī producenta Jura Millera muldēšana par Cukura „sabojāto reputāciju”, liekot viņam pašam labāk atcerēties savu reputāciju tā sauktā „pedofilijas skandāla” sakarā un saistību ar par nepilngadīgo seksuālu izmantošanu notiesātām personām. Redzēsim, kāds gala rezultātā izskatīsies viņa veidotais mūzikls, lai gan, vērojot ažiotāžu ap tā tapšanas procesu, kā arī zinot šī producenta personību, kas nekad ar patriotismu nav izcēlusies, neceru uz īpaši objektīvu Cukura tēla atspoguļojumu tajā. Un tomēr savs labums no šī mūzikla tapšanas ir, tas atkal atgādina par mūsu izcilā lidotāja personību kā tādu un liek vaicāt, vai mūsu valsts un tauta spēj un grib cienīt savus varoņus??? Jo, kā savulaik teicis kāds viedais – tautai, kas neciena savu pagātni, nav nākotnes!
Kā zināms, mūsu objektīvā un politiski neangažētā Ģenerālprokuratūra jau no 1996.gada rūpīgi izmeklē t.s. „Holokausta noziegumus” un pēta arī Cukura lomu tajos, bet tā teju 20 gadu laikā neko pret viņu kompromitējošu nav varējusi atrast. Līdz ar to, spriežot pēc elementāras juridiskas loģikas un visiem zināmās nevainīguma prezumpcijas, kas būtu jāievēro katrā normālā, demokrātiskā, likumus ievērojošā valstī, Cukurs ne pie kā nav vainīgs, un viņa pasludināšana par noziedznieku ir nelikumīga neslavas celšanas jau mirušam cilvēkam, kurš diemžēl vairs nespēj sevi aizstāvēt. Toties viņa slepkavas gan būtu pelnījuši sodu, jo, lai kādus arī noziegumus būtu (pieņemsim) izdarījis Cukurs vai kāds cits cilvēks, neviens nav bijis tiesīgs viņu nogalināt citādāk, kā vien pēc tiesas sprieduma, un arī šāds iznākums parasti nemēdz apmierināt Amnesty International un citas organizācijas, kuras iebilst principā pret nāvessoda piemērošanu kā tādu vienmēr un visos gadījumos.
Tātad, skaidrs, ka gadījumā, ja mums pie varas būtu normāla, patriotiska valdība un parlaments, šis iestādes sen jau būtu vērsušās pie Izraēlas valsts ar prasību paskaidrot, ar kādām tiesībām tās specdienesti bez tiesas un izmeklēšanas nogalināja Latvijas pilsoni, kā arī pieprasītu miljonos dolāru mērāmu kompensāciju par viņa nāvi. Diemžēl mūsu varturi tā vietā visgudri spriedelē, ka pati dalība Arāja komandā kā tādā jau esot noziedzīga, tāpēc labāk esot Cukura jautājumam nepieskarties. Sekojot šādai „loģikai”, noziedznieki ir arī visi, kas, piemēram, 14.06.1941. vai 25.03.1949. strādāja dzelzceļa sistēmā – gan lokomotīvju mašīnisti, gan pārmijnieki, gan staciju dežuranti, gan vagonu sastāvu komplektētāji… utt., utjp., tāpat, protams, visi „čekas” darbinieki – sākot ar nodaļu priekšniekiem un beidzot ar apkopējām, kā arī jebkurš PSKP ierindas biedrs, jo tieši šīs organizācijas vadība taču komandēja „čeku”, kura tikai pildīja tās dotās pavēles. Tā spriežot, iznāks, ka teju katrs otrais Latvijas iedzīvotājs Staļina laikos bija vai nu upuris vai noziedznieks. Starp citu, līdzīgi sprieda arī padomju varas vīri, kad no vāciešiem atkarotajās teritorijās vaicāja cilvēkiem – jūs vācieši represēja? Ak, nē? Tātad jūs nepretojāties, apzinīgi strādājāt viņu labā, par to tagad MĒS jūs sodīsim! Vai tiešām mums pie šādas absurdas prakses būtu jāatgriežas?
Pie reizes var uzdot jautājumu – kas būtu noticis, ja Cukurs būtu atteicies stāties Arāja komandā? Tādā gadījumā viņu pašu laikam ievietotu Salaspils nometnē, bet „Holokausta vēsturē” nekas būtiski nemainītos, vienīgi droši var teikt, ka par 4 bojā gājušiem žīdiem būtu vairāk, jo viņu dzīvības Cukurs izglāba tikai tāpēc, ka atradās tai pašā Arāja komandā. Tiesa, par to viņš pretī saņēma melnu nepateicību, jo izglābtie vēlāk viņu ne tikai neaizstāvēja, bet gan apvainoja un apsūdzēja „no pirksta izzīstu” noziegumu izdarīšanā. Ar rūgtumu viņš vēlāk teica ģimenes locekļiem: „Kad vācu laikā dzirdēju apgalvojumus, ka žīdiem nedrīkstot palīdzēt, jo tie uz labu atdarot ar ļaunu, es tam neticēju, jo nekad ar neko tādu nebiju saskāries, nebiju saņēmis ne no vienas tautības vai rases cilvēka… Tagad diemžēl jāsecina, ka vismaz uz daļu žīdu šis teiciens gan attiecas”. Un tiešām, ja palasa kaut vai H.Cukura grāmatu „Mans lidojums uz Gambiju”, tad jāsecina, ka viņš bija neparasti tolerants pat pret nēģeriem, kurus toreiz daudzi baltie drīzāk uztvēra kā pērtiķus, nevis cilvēkus. Arī pretī par to viņš saņēma labestīgu attieksmi. Viņam bija pamats tieši to gaidīt arī no žīdiem, bet… Mans viedoklis ir tāds – ja Cukurs otrreiz dzīvotu šai pasaulē, tad vienalga par žīdu šāvēju viņš nekļūtu, jo viņa raksturs neļautu slepkavot neapbruņotus cilvēkus, taču viņu glābējs arī laikam viņš vairs nebūtu… Un, kas attiecas uz Cukura jautājumu un latviešu un žīdu kā tautu savstarpējo attiecību uzlabošanos vai pasliktināšanos, tad varu teikt sekojošo – nekas tā neuzlabotu mūsu savstarpējās attiecības un nepalīdzētu sadziedēt karā cirstās brūces, kā vismaz viena žīdu tautības pārstāvja vēlme atvainoties mums par viņu glābēja Cukura nelietīgo noslepkavošanu un publisku aicinājumu visā pasaulē beigt viņu „liet ar dubļiem”. Vai tāds žīds atradīsies? Nezinu, bet domāju, ka tiem, kurus tā uztrauc mūsu valstu un tautu savstarpējās attiecības, vajadzētu nevis aizliegt Cukura vārdu ņemt mutē, bet gan pacenties sameklēt šādu žīdu… Neticu, ka pasaulē neviena tāda cilvēka nav…
Savukārt mums, latviešiem, vajadzētu svēti glabāt un cienīt H.Cukura piemiņu, jo tādu krietnu cilvēku ne vien Latvijā, bet visā pasaulē ir gana maz bijis. Kas par to šaubās, lai izlasa B.Šābertes grāmatu „Ļaujiet man runāt!”, un tad viņiem, cerams, ka viss kļūs skaidrs. Cita starpā vēlos atzīmēt, ka biedrība „Latvietis” ir gan izdevusi H.Cukura grāmatu „Mans lidojums uz Gambiju”, gan aploksnes ar viņa attēlu, to visu par attiecīgu samaksu var iegādāties www.latvietis.lv. Ja būtu finansiālie līdzekļi, tad izdotu arī „Lidojumu uz Japānu” un citus ar H.Cukura dzīvi saistītos materiālus.
Visbeidzot, uz raksta sākumā uzdoto jautājumu var atbildēt šādi – tad, kad Latvijā pie varas būs Patiesi Nacionālisti! Tad būs gan H.Cukura (nevis vienkārši Cukura) iela Liepājā un citās Latvijas pilsētās, būs viņam veltīti pieminekļi, obeliski, piemiņas plāksnes… viss, ko šis krietnais cilvēks ar savu darba mūžu un traģisko likteni ir nopelnījis. Taču, lai tas notiktu, visai tautai beidzot ir jāceļas kājās un par to jācīnās!
NĀCIJA PĀRI VISAM !!! CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
29.03.2014. Aivars Gedroics |
| Iztiksim bez šīs politiskās prostitūtas! | 26. Mar 2014 @ 13:23 |
|---|
| Mēsls Raivuha un viņa raduraksti... | 20. Mar 2014 @ 15:22 |
|---|
Atļaujiet mazu iestarpinājumu no privātās dzīves! Uzskatu, ka krievu mentalitāti saprotu pietiekoši labi. Cilvēks, kuru es varētu saukt arī par savu patēvu un kurš manai ģimenei joprojām ir ļoti tuvs, ir padomju armijas pulkvedis, nepilsonis, kurš turklāt nerunā latviski. Kopš sevi atceros, mēs ar viņu esam strīdējušies un bijuši nesamierināmi pretējos uzskatos par politiku. Un vienlaikus tuvi kā cilvēki. Viņš mani iemācīja peldēt, braukt ar mašīnu un divriteni. Mūs vieno savstarpēja cieņa, iespējams, pat dziļāka nekā ar vienu otru politisku domubiedru. Kāpēc? Tāpēc, ka spējam būt patiesi viens pret otru un turamies katrs pie savas pārliecības. Neko krievi nenicina vairāk kā cilvēkus bez principiem un liekuļus. Jā, pretēju uzskatu paudēji viņus var sadusmot, var būt smags strīds, bet tikai uz atklātības un stipras pārliecības pamatiem ir iespējama saruna un jebkāda vienošanās.
http://www.delfi.lv/news/comment/comment/raivis-dzintars-ar-tankiem-latvijai-neuzbruks.d?id=44318567#ixzz2wVWTPL2L |
| Maigs piedraudējums Dirsplēsītim-2 | 19. Mar 2014 @ 17:07 |
|---|
19.03.2014. Nr. 17.1-15/G-294/2503
Labdien!
aivars_666@inbox.lv
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (turpmāk - ministrija) savas kompetences ietvaros ir izskatījusi Jūsu šā gada 19.februāra e-pasta vēstuli (b/n) ar lūgumu sniegt ministrijas viedokli, vai Daugavpils domes priekšsēdētāja J.Lāčplēša pozīcija, kas minēta portālā http://www.d-fakti.lv/lv/news/article/82124/, attiecībā uz Valsts valodas inspekciju, nav rupja iejaukšanās tās darbā un nav pretrunā ar viņa amatpersonas statusu un sniedz tālāk minēto viedokli.
Saskaņā ar Valsts valodas centra nolikuma 1.punktu, Valsts valodas centrs ir tieslietu ministra pārraudzībā esoša tiešās pārvaldes iestāde un, saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 1.panta 3.punktu, iestāde ir institūcija, kura darbojas publiskas personas vārdā un kurai ar normatīvo aktu noteikta kompetence valsts pārvaldē, piešķirti finansu līdzekļi tās darbības īstenošanai un ir savs personāls.
Turpretī atvasinātā publiskā persona (pašvaldība vai cita ar likumu vai uz likuma pamata izveidota publiska persona) ir atbildīga par pastarpinātās pārvaldes (atvasinātu publisku personu iestāžu) iestāžu darbību.
Saskaņā ar likuma "Par pašvaldībām" 3.pantu vietējā pašvaldība ir vietējā pārvalde, kas ar pilsoņu vēlētas pārstāvniecības - domes - un tās izveidoto institūciju un iestāžu starpniecību nodrošina likumos noteikto funkciju, kā arī šajā likumā paredzētajā kārtībā Ministru kabineta doto uzdevumu un pašvaldības brīvprātīgo iniciatīvu izpildi, ievērojot valsts un attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju intereses.
Ņemot vērā augstāk minēto, ministrija vērš uzmanību, ka Daugavpils domes priekšsēdētājs nevar lemt par Valsts valodas centra darbību Daugavpilī, un minētās personas viedoklis norādītajā interneta portālā uzskatāms par tās personīgo viedokli.
Ar cieņu
Ilga Jermacāne
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija
Pašvaldību departaments
Pašvaldību pārraudzības un metodikas nodaļa
66016557 |
| » 16.3.14. |
|---|
ATZIŅAS PAR 16.MARTA PASĀKUMU NORISĒM 2014.GADĀ
Vispirms par jauko un patīkamo. Priecē, ka pasākuma dalībnieku skaits nebija mazāks, šķiet, ka pat lielāks nekā iepriekšējos gados, par spīti ne visai patīkamajiem laika apstākļiem un mūsu varturu kā allaž izteiktajiem murgainajiem draudiem par ārvalstu radikāļiem, „snaiperiem uz jumtiem un dzīvokļu logos”, protestētājiem laivās ar apdullinošiem skaļiem krievu mūzikas ierakstiem (nu gluži kā Svilpji-Lupji no krievu biļinām)…utt. Nekā no tā visa praktiski nebija, izņemot dažu desmitu neadekvātu krievu un žīdu bļaustīšanos, kuru nebija grūti ignorēt. Mūsu varturi kā allaž izplata visādus murgus, par katru cenu cenšoties atturēt Latviešus piedalīties šajos pasākumos, kārtējo reizi uzskatāmi demonstrējot, ka viņi kalpo nevis savai tautai, bet gan pasaulē valdošajai cionistu-masonu-pederastu kliķei. Tomēr, par spīti tam, gana daudzi tautieši šos „ieteikumus” un draudus drosmīgi ignorēja. Sevišķi gribētos uzteikt luterāņu mācītāju Gunti Kalmi par drosmīgo sprediķi Doma baznīcā, atklāti parādot mūsu varturu un citu leģionāru pretinieku īsto seju, kā arī nostāšanos gājiena priekšgalā pēc dievkalpojuma noslēgšanās… Atzinību pelna arī nu jau bijušā ministra Eināra Cilinska nepakļaušanās premjeres Straujumas politiskajam spiedienam un neatteikšanās piedalīties gājienā, lai gan par motīviem, kāpēc viņš tā rīkojās, ir dažādas baumas dzirdētas… arī tādas, ka viņš it kā netiekot ar saviem ministra pienākumiem galā, un esot laimīgs, ka no tiem ticis atbrīvots…
Tagad par ne tik priecīgiem vērojumiem saistībā ar šo datumu. Kaut arī šis ir divu veidu vēlēšanu gads, tomēr „VL-TB/LNNK” frakcija vismaz reitinga celšanas nolūkā pat formāli nemēģināja atjaunot šo dienu ja ne svinamo, tad vismaz atzīmējamo dienu sarakstā, piešķirot tai vismaz analogu statusu, kāds ir t.s. „Starptautiskajai sieviešu dienai”, kura, cita starpā, balstās uz cionistu Purima svētkiem (sīkāku informāciju skat., piemēram, http://dievzeme.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=18:vai-dsim-hamana-ausis&catid=5:analtiskais-viedoklis&Itemid=4). Protams, var atkal gļēvi atrunāties, ka valdošais vairākums šo ideju neatbalstītu (un opozicionārais „SC”, protams, arī), tomēr Raivīša kompānija būtu parādījusi savu attieksmi, taču viņi, kā jau parasts, nolēma pat formāli nacionālu izrādīšanos upurēt par labu koalīcijas stabilitātei.
Nepatika arī tas, ka, pretēji okupantu „bļauškām”, mūsējie nebija parūpējušies par domubiedru uzaicināšanu no ārzemēm, kas varētu sniegt mums morālu (un varbūt pat materiālu) atbalstu, pie reizes arī kliedējot mītu par to, ka „nekur pasaulē mūs neatbalsta” un jebkāda veida Leģiona dienas pasākumus visur ārzemēs „vienprātīgi nosoda”. Ārzemēs, tāpat kā pie mums, ir visādi ļaudis, gan Patrioti, gan deģenerāti, mums jāprot ir atšķirt „graudus no pelavām”. Nerunāsim šeit par „vislatvjatkām”, kuri „necieš jebkura veida ekstrēmismu” Latvijā un ārpus tās, bet patiesi nacionāli noskaņotiem cilvēkiem, kuri arī taču organizē un plāno pasākumus šai datumā…
Noteikti būtu jāpadomā, kā pastiprināt skaļumu dziesmām, ko izpilda „Vilki” gājiena laikā. Jau dažu desmitu metru attālumā no viņiem tās praktiski nav dzirdamas, bet ļaudis, kas atrodas gājiena galā, visticamāk, vispār nezina, par šāda „muzikāla pavadījuma” eksistenci. Kā konkrēti to izdarīt, lai paliek mūziķu pašu ziņā – iegādāties kādu aparatūru, pasaukt pavadošo pūtēju orķestri… utt. Galvenais, ir jāsaprot, ka šī problēma pastāv, un tā ir jārisina. Dziesmām jāskan ne tikai pašiem sev, bet arī „pilsētai un pasaulei”, kā savulaik mīlēja teikt kāds oligarhs…
Visbeidzot, nevajadzētu aprobežoties tikai ar ziedu nolikšanu Brīvības pieminekļa pakājē, noteikti vajadzīgs vismaz pārdesmit minūšu ilgs mītiņš, kurā tiktu dota iespēja izteikties kā pasākuma organizētājiem, tā arī vienkāršajai tautai. Daudzi cilvēki ir braukuši desmitiem, pat simtiem kilometru uz šo pasākumu, un viņi jūtas vīlušies, ka tas tik spēji un spontāni beidzas, vēl nemaz lāga nesācies… Okupanti aiz policistu ķēdēm uz mums nepārtraukti bļauj, kāpēc mums kā mēmiem vienmēr jāklusē?
Nožēlojami arī, ka, klausot mūsu Saeimas Nacionālās drošības „galvenajam spečukam” Vzjatleram, gājienā neparādījās neviens Ukrainas karogs, lai gan tieši šobrīd tie būtu nepieciešamība ne tikai, lai solidarizētos ar ukraiņu tautu, bet arī, lai norādītu, ka viens otrs aploksnes labprāt ņemošs dakterītis, kas pārdevies Sorosam, mūs nemācīs, kā mums būtu jādzīvo… No „VL” puses, to, protams, nevarēja gaidīt, bet bija taču arī patiešām Patriotiski noskaņoti rīdzinieki…
Visbeidzot, klajš nosodījums jāizsaka diviem deģenerātiem, pašreizējās noziedzīgās varas kalpiem, konkrēti, bijušajiem leģionāriem Imantam Kuplim un Jānim Blūmam, kuri katrs attiecīgi LTV-1 „Panorāmā” un TV3 „Ziņās” aicināja tautu 16.martā vai nu gļēvi sēdēt mājās, vai arī braukt uz Lesteni, taču gājienā uz Brīvības pieminekli nekādā ziņā neiet. Te nu jāatgādina, ka godu cilvēks pelna visu mūžu, bet zaudēt sava stulbuma vai gļēvulības dēļ var vienā mirklī. Un šinī gadījumā absolūti nav svarīgi, vai šie abi „kungi” izteikties TV nolēma paši pēc savas iniciatīvas, vai viņiem palūdza kāds tā darīt (vēl sliktāk, ja viņiem par to samaksāja Jūdasa grašus). Pārējiem leģionāriem būtu no viņiem publiski jānorobežojas un jāizslēdz šie no „Daugavas Vanagiem” un „Nacionālo karavīru biedrības”, ja viņi tur sastāv!
Ļoti ceru, ka mani ieteikumi tiks ņemti vērā pasākumos turpmākajos gados! Cīnīsimies, latvieši, nekad ne no viena nebaidīsimies, būsim savu varonīgo senču cienīgi!
NĀCIJA PĀRI VISAM !!! CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
17.03.2014. Aivars Gedroics
17. Mar 2014 @ 17:06
|
| » Finiša taisne cīņā ar sūda veceni !!! |
|---|
LR Augstākas tiesas Senāta Civillietu departamentam
Brīvības bulvāris 36
Rīga LV - 1511
AIVARA GEDROICA (081274-10215),
dzīv. Daugavpilī, pasta adrese: a.k. 32, Daugavpils, LV 5401,
tālr. 65428660, 28229894,
kasācijas sūdzība
2014.gada 4.februārī Augstākās Tiesas Civillietu palāta sastādīja pilnu spriedumu civillietā Nr.C06078111, saskaņā ar kuru tika apmierināta I.O.Pasteres prasība pret mani par uztura līguma atcelšanu un tiesību uz nekustamo īpašumu atcelšanu, kā arī pieprasīts man apmaksāt tiesas uzdevumus un valsts nodevu.
Uzskatu, ka šis spriedums ir nelikumīgs, prettiesisks un pilnībā atceļams šādu iemeslu dēļ:
2013.gada 10.septembrī tiesas sēdes, ko vadīja tiesnese I.Grauda, piedaloties tiesnešiem S.Krūmiņai un A.Keišam, laikā tika man atteikta iespēja kā liecinieci nopratināt I.O.Pasteri, lai gan viņa atradās tiesas sēdē un adekvāti uztvēra visu apkārt notiekošo. Bija vairāki būtiski jautājumi, kuri nebija pilnībā zināmi viņas pārstāvei L.Balgalvei, bet uz kuriem varētu sniegt atbildi pati I.O.Pastere, taču viņa nevēlējās to darīt un tiesa šo viņas pozīciju nepamatoti respektēja. Tāpat man tika atteikta iespēja nopratināt ļoti svarīgu liecinieku, Jēkabpils novada pašvaldības policijas darbinieku Andi Rubeni, kurš, pretēji tiesas sēdes protokolā paustajam apgalvojumam, varētu liecināt par būtiskiem I.O.Pasteres uzvedības faktoriem, viņas (ne)adekvātu apkārtējās pasaules un dzīves uztveri, kā arī pretenzijām, ko viņš it kā pret I.O.Pasteri regulāri izvirzot.
2013.gada 4.novembrī bija paredzēts turpināt 10.09.2013. iesākto tiesas sēdi, nopratinot iepriekšējā tiesas sēdē ar tiesneša lēmumu uzaicinātos lieciniekus. Tiesas sastāvs tika kardināls pamainīts, par priekšsēdētāju ieceļot tiesnesi G.Aigaru, piedaloties tiesnesēm I.Graudai (vienīgai no iepriekšējā tiesas sastāva) un Z.Pētersonei. Faktiski šajā situācijā vajadzēja sākt lietas izskatīšanu no gala, taču, kā liecina tiesas sēdes protokols, tas netika darīts, bet turpināta lietas izskatīšana ar mainītu tiesas sastāvu, tādejādi pārkāpjot CPL 14.p.3.d. Līdz ar to varam uzskatīt, ka ir iestājusies situācija, kas paredzēta CPL 452.p.3.d.1.p., un ir acīmredzams procesuālo tiesību normu pārkāpums.
Šajā tiesas sēdē atkal tika noraidīts mans lūgums par laikraksta „Zemgales ziņas” darbinieces uzaicināšanu nopratināt kā liecinieci. Šī lieciniece varēja sniegt ļoti būtiskas ziņas par to, no kurienes viņas rīcībā ir nepatiesie fakti, kas tika publicēti par mani šajā laikrakstā, proti, vai tos viņai sniegusi I.O.Pastere, kas tad dotu iespēju izvērtēt pēdējās personību un rīcību attiecībā pret mani, vai arī tos ir izfantazējusi pati avīzes korespondente. Tāpat, manuprāt, nepamatoti tika noraidīta mana prasība veikt pilnu I.O.Pasteres fiziskās un garīgās veselības pārbaudes ekspertīzi, jo manā rīcībā nav materiālu, kas liecinātu par viņas nespēju sevi aprūpēt, turklāt civillietas materiālos it kā esoši kaut kādi mistiski izraksti no pacientes veselības kartes (ar kuriem es neesmu iepazīstināts), cik saprotu, bija veikti krietni pirms 4.11.2013. tiesas sēdes, un neatspoguļoja I.O.Pasteres tā brīža reālo veselības stāvokli. Līdz ar to, man netika dotas tiesības sevi aizstāvēt CPL 121.-126.pantā noteiktajā kārtībā, kā arī pārkāptas CPL 9. un 10.pantā minētās tiesības uz pušu līdztiesību un sacīkstes principa ievērošanu lietas izskatīšanas laikā.
Turklāt, tiesa melīgi apgalvoja, ka jautājums par lūgumu atcelt Zemgales apgabaltiesas spriedumu un nodot to otrreizējai izskatīšanai šai tiesā esot jau izlemts iepriekšējā tiesas sēdē 10.09.’13., lai gan tas tā nebija, par ko liecina šīs pašas dienas tiesas sēdes protokols.
Tālāk – pirms liecinieka A.Petreiķa nopratināšanas tiesas priekšsēdētājs G.Aigars spītīgi nevēlējās uzaicināt tulku un izdarīja to tikai pēc mana atkārtota uzstājīga pieprasījuma, izsakot apgalvojumu, ka man tāds neesot vajadzīgs, jo nevarot būt, ka es nesaprotot krieviski; savukārt es norādīju, ka CPL 13.p.1.d. nosaka nepieciešamību veikt tiesvedību valsts valodā. Tulkojums tika veikts ļoti sliktā kvalitātē, tulks kaut ko nesakarīgu murmināja sev zem deguna, savus pienākumus pildīdams pavirši un formāli, nepievēršot uzmanību, vai lietas dalībnieki saprot, ko viņš saka un ir ar viņa veiktajiem pakalpojumiem apmierināti (par manu apgalvojumu patiesumu var pārliecināties, noklausoties tiesas sēdes ierakstu, kurā, visticamāk, tulka balss faktiski nebūs dzirdama). Līdz ar to, var uzskatīt, ka bija iestājusies situācija, kas paredzēta CPL 452.p.3.d.3.p., un liecina par acīmredzamu procesuālo tiesību pārkāpumu.
Jāatzīmē arī, ka man netika dota iespēja nopratināt A.Petreiķi līdz galam, jo pratināšana tika pārtraukta pēc I.O.Pasteres pārstāves L.Balgalves pieprasījuma it kā tāpēc, ka es uzdodot jautājumus, kas neatteicoties uz lietu, lai gan mana „vaina” bija tajā, ka es uzdevu A.Petreiķim un L.Balgalvei nepatīkamus jautājumus tieši saistībā ar izskatāmo lietu. Līdz ar to man kārtējo reizi netika dotas CPL 9. un 10.pantā minētās tiesības uz pušu līdztiesību un sacīkstes principa ievērošanu lietas izskatīšanas laikā.
Tiesas priekšsēža G.Aigara pret mani nelabvēlīgi noskaņotā stāja izpaudās arī liecinieka E.Smeltera pratināšanas laikā, kurš netika apsaukts un nesaņēma aizrādījumu, lai gan veltīja man dažādus aizvainojošus un rupjus epitetus, kuri nav atspoguļoti tiesas sēdes protokolā, bet kurus varēs dzirdēt, noklausoties tiesas sēdes ierakstu. Vispār, šī tiesneša rīcība kopumā radīja iespaidu, ka viņš bija pret mani izteikti negatīvi noskaņots, iespējams, ka juta pat personīgu naidu, un varbūtēji bija materiāli ieinteresēts izlemt izskatāmo jautājumu man par sliktu. Iespējams, ka tas izskaidro faktu, kāpēc tieši viņš, nevis sākotnējā priekšsēde tiesnese I.Grauda, uzņēmās veikt tiesas priekšsēža funkcijas 4.11.’13. sēdes laikā.
Pašā tiesas spriedumā ir nepatiesi apgalvots, ka es esot saņēmis darba nespējas lapas 16.01.2012. un 24.02.2012. Patiesībā šajos datumos šīs lapas tika „atvērtas”, bet tās netika man izsniegtas uz rokām. Mana ģimenes ārste Z.Kozļaroviča slimības lapas izsniedz pacientiem tikai pēc to slēgšanas, ja tiesai bija šaubas par šā fakta patiesīgumu, varēja to noskaidrot, personīgi sazinoties ar minēto dakteri. Līdz ar to, pilnīgi nepamatoti mana neierašanās uz tiesas sēdēm 19.01.2012. un 28.02.2012. Zemgales apgabaltiesā tika atzīta par neattaisnotu, un apelācijas tiesa diemžēl šo atzinumu atstāja spēkā, ko, manuprāt, var izskaidrot tikai ar tiesas sastāva personīgo vēlmi lietu izskatīt man par sliktu. Savukārt, vērtējot manus izteikumus par prasītāju internetvietnēs, tie tika izrauti no konteksta, „aizmirstot”, ka tā bija mana pretreakcija uz viņas man apzināti celto neslavu 19.08.’11. Latvijas Radio 1 pārraidē „Brīvais mikrofons”, tiesai apzināti jaucot cēloņu un seku iestāšanās secību.
Visrupjākais pārkāpums 4.02.2014. sastādītajā tiesas spriedumā ir CPL 42.p.1.d. piemērošana man, pieprasot samaksāt valsts nodevu, no kuras prasītāja bija daļēji atbrīvota, tīšuprāt ignorējot faktu, ka es pats, savukārt, pilnībā, biju atbrīvots no tiesas nodevas, par ko, protams, liecina lietā esošie dokumenti. Tādējādi tiesai bija jāpiemēro CPL 42.p.4.d., proti, tiesas izdevumi jāuzņemas valstij. Uzskatu, ka tā nevarēja būt kļūda, bet gan apzināts likuma pārkāpums, kas ir ne tikai minēts CPL 451.p., bet arī KL 291.p.
Pamatojoties uz visu iepriekš minēto,
lūdzu:
1. Senāta rīcības sēdei nodot izskatīt lietu kasācijas kārtībā.
2. Senātam atcelt LR AT Civilllietu palātas 2014.g.4.februārī sastādīto spriedumu lietā Nr.C06078111 un nodot lietas izskatīšanu atkārtoti pirmās instances vai, ja tas netiktu uzskatīts par lietderīgu, apelācijas instances tiesā.
3. Izvērtēt iespēju vērsties Ģenerālprokuratūrā ar lūgumu uzsākt kriminālvajāšanu pret tiesnešiem P.Aigaru, I.Graudu un Z.Pētersoni pēc LKL 291.p.
4. Lietu izskatīt mutvārdu procesā, pieaicinot mani kā liecinieku.
5. Materiālā stāvokļa dēļ pilnībā mani atbrīvot no tiesas nodevas samaksas par kasācijas sūdzības iesniegšanu.
Pielikumā: sūdzības noraksts uz ___ lpp;
VSAA izziņas kopija uz 1 lpp.;
manas 2013.gada ienākumu deklarācijas izdruka no VID mājas lapas uz ___lpp.
03.03.2014. A.Gedroics
4. Mar 2014 @ 10:29
|
| » Vēstule VARAM |
|---|
Kā VARAM uzskata, vai šāda J.Lāčplēša pozīcija, kas minēta portālā http://www.d-fakti.lv/lv/news/article/82124/, attiecībā uz Valsts valodas inspekciju, nav rupja iejaukšanās tās darbā un nav pretrunā ar viņa amatpersonas statusu?
AG: Priekšvēlēšanu laikā Lāčplēsis solīja Daugavpilī likvidēt Valodas inspekciju, kad šo priekšlikumu īstenos dzīvē?
J.Lāčplēsis: Var runāt par to, cik efektīva un attaisnota ir inspekcijas darbība privātajā sektorā, ja darbinieki nestrādā tieši ar apmeklētājiem. Vai jāpieturas pie principa un īpaši jāiejaucas? Sūdzību nav, ar personām no malas nekontaktējas, bizness strādā un strādā.
19. Feb 2014 @ 17:31
|
| » Maigs piedraudējums Dirsplēsītim... |
|---|
Rīgā, 30.01.2014
Nr. 17.18-1e/814
Uz 05.01.2014. Nr.
Aivaram Gedroicam
aivars_666@inbox.lv
Par iesnieguma izskatīšanu
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (turpmāk – ministrija) ir saņēmusi Jūsu 2014.gada 5.janvāra elektronisko iesniegumu, kurā Jūs lūdzat izvērtēt Daugavpils pašvaldības rīkojumu, vai tas nav pretrunā ar Latvijas Republikas likumdošanu.
No Daugavpils pilsētas domes mājas lapā http://www.daugavpils.lv sadaļā „Domes ziņas” ievietotā rīkojuma izriet, ka pamatojoties uz likuma „Par pašvaldībām” 62.panta 6.punktu, atbilstoši likuma „Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām” 1.pantam, 2014.gada 7.janvārī Daugavpils pilsētas pašvaldības darbiniekiem – pareizticīgo un vecticībnieku konfesijām piederošiem ticīgajiem Ziemassvētku atzīmēšanai tiek noteikta brīvdiena.
Atbilstoši likumam „Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām” 7.janvāris nav noteikts kā svētku diena. Likuma „Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām” 1.pants nosaka, ka pareizticīgie, vecticībnieki un pie citām konfesijām piederošie ticīgie Lieldienas, Vasarsvētkus un Ziemassvētkus atzīmē šo konfesiju noteiktajās dienās.
Savukārt Darba likuma 133.panta ceturtā daļa nosaka, ja darba nedēļas ietvaros viena darba diena iekrīt starp svētku dienu un nedēļas atpūtas laiku, darba devējs šo darba dienu var noteikt par brīvdienu un pārcelt to uz sestdienu tajā pašā nedēļā vai citā nedēļā tā paša mēneša ietvaros. Darba likuma normas ir attiecināmas arī uz pašvaldību darbību, līdz ar to ņemot vērā iepriekš minēto ir secināms, ka pašvaldībā darba dienu var noteikt par brīvdienu un pārcelt to uz sestdienu tajā pašā nedēļā vai citā nedēļā tā paša mēneša ietvaros, ja darba nedēļas ietvaros viena darba diena iekrīt starp svētku dienu un nedēļas atpūtas laiku. Šajā gadījumā 7.janvāris nav noteikts kā svētku diena. Līdz ar to Darba likuma normas neparedz darba devējam šo darba dienu noteikt par brīvdienu.
Vienlaicīgi norādām, ka Saeima 2013.gada 19.decembrī nenodeva izskatīšanai komisijās grozījumus likumā „Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām”, kas paredzēja 7.janvāri - dienu, kad pareizticīgie un vecticībnieki svin Ziemassvētkus Latvijā, noteikt par brīvdienu. Ņemot vērā iepriekš minēto, ir secināms, ka arī Saeima nav atbalstījusi 7.janvāri noteikt kā svētku dienu.
Informējam, ka ministrija ir vērsusi Daugavpils pilsētas domes priekšsēdētāja Jāņa Lāčplēša uzmanību uz to, ka izdotais rīkojums nav tiesisks un lūdza turpmāk, izdodot rīkojumus, nodrošināt to atbilstību normatīvo aktu prasībām.
Ar cieņu
valsts sekretāra vietnieces vietā -
Reģionālās politikas departamenta direktors R.Bremšmits
S.Krama, 66016582, sanita.krama@varam.gov.lv
Šis dokuments ir parakstīts ar drošu elektronisko parakstu un satur laika zīmogu
3. Feb 2014 @ 15:05
|
| » Mūsu (ne)izturība |
|---|
UN ATKAL JĀDOMĀ PAR MŪSU GARĪGO NOTURĪBU…
Notikumi pagājušā gada novembra beigās, kas saistās ar pēkšņo un traģisko lielveikala „Maxima” sabrukšanu Zolitūdē, kārtējo reizi liek aizdomāties par to, ko es jau iepriekš vairākkārt savās publikācijās esmu pieminējis – kā ir ar mūsu tautas garīgo noturību? Vai mēs spējam stoiskā mierā pārdzīvot problēmas un nepatikšanas, kas nāk ne vien pār mums, bet arī visu tautu kopumā? Diemžēl atkal jāsecina – nē, nespējam! 54 cilvēku bojāeja uz visu Latviju, ņemot vērā mūsu relatīvo nelielo iedzīvotāju skaitu nav, protams, ļoti niecīgs skaitlis, tomēr tas nav arī īpaši liels. Katrā ziņā šis zaudējums nav ne tuvu salīdzināms ar zaudējumiem, ko mums nesa 2.pasaules karš, kad, it īpaši atgriežoties PSRS (Sarkanajai) armijai, kuras komandieri militāru mērķu vārdā nekad nepārdzīvoja par civiliedzīvotāju likteni, teju katru dienu gāja bojā apmēram tāds pats cilvēku skaits – gan frontē, gan ārpus tās. Tāpat tas nav salīdzināms arī ar komunistiskā režīma organizēto deportāciju postu, no kurām cieta ne jau desmiti, bet gan desmiti tūkstoši. Un to visu mēs pārdzīvojām, izturējām bez visādiem psihologiem un „krīzes centriem”, kuru pakalpojumi tagad bezmaz ar varu tiek uzspiesti ne tikai traģiskajā negadījumā tieši cietušajiem un viņu tuviniekiem, bet arī pat tādiem cilvēkiem, kas nejauši tur gadījās tuvumā un „redzēja un dzirdēja ne visai patīkamas lietas”. Protams, šie ļautiņi tādā veidā pelna sev maizi, vēloties attaisnot savu eksistenci nereti uz valsts rēķina, tāpēc nav brīnums, ka ne lūgti, ne aicināti viņi traucas uz traģēdiju vietām, līdzīgi kā savulaik žīdu augļotāji pa galvu pa kaklu dzinās uz ūtrupju vietām, cerot uz citu nelaimes rēķina par lētu naudu iegādāties mantas, ko pēc tam varēs krietni dārgāk pārdot – to mums stāsta mūsu literatūras klasiķu daudzie daiļdarbi, kuros šī tēma ir pieminēta. Par viņiem tātad nebūtu jābrīnās, viņu rīcība ir loģiska un saprotama. Nepatīkamu izbrīnu gan izraisa ļaužu reakcija, šādus „palīgus” nepasūtot vienu māju tālāk, bet gan vēl čīkstot un pīkstot par to, ka dažam labam traģēdijā iesaistītajam netiek par baltu velti dota iespēja pavadīt pāris nedēļas luksus numurā trakonamā (skat., piemēram, šo ziņu http://www.lsm.lv/lv/raksts/cilvekstasti/zinas/atsaka-rehabilitaciju-zolitude-bojagajushas-tuviniecei-pusmasa-n.a74266/).
Lūk, tādus faktus uzzinot, gribas izmisumā nopūsties un teikt – līdz kam gan nonākusi mūsu tauta, vai tiešām mēs jau esam kļuvuši tik garīgi tizli, ka katru niecīgāko problēmu gadījumā mums nepieciešams kaut kā „reabilitators-mierinātājs”? Kur palikuši mūsu milži-stiprinieki Kurbadi un Lāčplēši, kas bijuši stipri ne vien miesā, bet arī garā, un spoži sevi parādīja visa 20.gadsimta garumā, kas mums nesa gan divus pasaules karus, gan Latvijas valsts dibināšanu, tās iznīcību, genocīdu pret mūsu tautu, bet vienlaikus arī nesalaužamu gara spītu, kas tā nogalē noveda vismaz pie formālas Latvijas valsts neatkarības atgūšanas, kuru gan jau šā jaunā gadsimta sākumā drīz vien atkal pazaudējām… Par ko mēs, latvieši, tagad esam pārvērtušies? Tiem, kas teiks, ka tagad jau visur cilvēki kļuvuši citādi, ka tagad pasaulē esot citi apstākļi, un ļaudis drīkstot atļauties būt arī garīgi un fiziski vāji, atgādināšu, ka relatīvs miers joprojām valda tikai daļā pasaules, daudzās Āfrikas un Āzijas valstīs joprojām notiek revolūcijas, dažāda veida kari, ļaudis tiek nogalināti, spiesti mainīt savu dzīves vietu, bēgt uz ārvalstīm..utt. Un tad nu jājautā – kas šos pamatā nēģerus un aziātus garīgi aprūpē un reabilitē? Praktiski neviens, protams, viņi paši ar to tiek galā. Un šeit nu mums, Baltajai rasei, ir no viņiem ko pamācīties, jo mēs pēdējā laikā esam kļuvuši par viņiem daudz vārgāki kā miesā, tā arī garā – ar skumjām šis fakts mums ir jāatzīst.
Nedrīkstam aizmirst arī, ka patlaban Latviešu tautai eksistence savā Tēvzemē nebūt nav nodrošināta un garantēta. No 2014.gada 1.janvāra arī pēdējo neatkarības bastionu – nacionālo valūtu latu – esam zaudējuši. Kas mūs sagaida nākotnē? Nekas priecīgs, protams! Kā un vai vispār mēs atgūsim savu neatkarību un noteikšanu Dzimtenē? Dievs vien to zina… Neapstrīdams gan ir viens – mums jābūt gataviem smagiem pārbaudījumiem - gan fiziskiem, gan garīgiem. ES valdošā cionistu-masonu-pederastu kliķe steidz triecientempā pārvērst šo savienību par Krievijai un ASV identisku unitāru valstisku veidojumu. Tas izsauc likumsakarīgus protestus no šajā impērijā dzīvojošo Patriotu puses, kas gatavi ķerties pie arvien ekstrēmākiem un radikālākiem līdzekļiem savas tautas nacionālo interešu aizstāvībai. Nav izslēgts, ka Eiropā izceļas plašas mēroga militārās sadursmes starp vienotas Eiropas un neatkarīgu nacionālu valstu piekritējiem. ES ir nepārprotami nolemta sabrukšanai, bet vai tā beigs eksistēt ar tik relatīvi mazu upuru skaitu kā savulaik PSRS? Gribētos, protams, cerēt, ka tā būs, bet nekādas stingras pārliecības man par to, dabiski, nav. ES varturiem ir ko zaudēt, bet cīņas viņi nepadosies. Es nekādā ziņā negribu, lai lītu jebkādas tautas vai rases cilvēku asinis, bet mana gribēšana diemžēl nespēj ietekmēt vēstures notikumu reālo ritumu. Un, kā ir teicis kāds filozofs, „karavīrs var negribēt nogalināt, jo viņš jau nav slepkava-maniaks, bet viņam jāspēj to izdarīt, ja situācijā valstī to prasa”. Un, lūk, ja mafiozās cionistu-masonu-pederastu ložas situāciju novedīs līdz tam, ka tautas problēmu atrisinājumu redzēs tikai bruņotā cīņā, tad naivi būtu cerēt, ka Latvija un Baltija kopumā netiks šai karadarbībā ierauta. Un tad baidos, ka kritušo (bojāgājušo) skaits nebūs mērāms vairs desmitos, bet simtos un tūkstošos. Lai nu Dievs dod, ka mani drūmie pravietojumi nepiepildās! Taču jābūt gataviem arī tam sliktākajam scenārijam… Un lai šādā situācijā mēs kā tauta izdzīvotu, mums jābūt stipriem kā fiziski, tā arī garīgi! Kā māca Dabas likums, tad iznīkst gan vājas sugas un šķirnes, gan arī rases un tautas! Kāds liktenis būs lemts mūsu tautai, tas lielā mērā un pirmām kārtām no mums pašiem ir atkarīgs! Tāpēc jau tagad mums jāsāk gatavoties gaidāmajiem pārbaudījumiem nākotnē un mīkstčaulība ir jāmet pie malas! Tas, protams, nenozīmē, ka mums jāpriecājas par nelaimēm un likstām, kas mūsu zemi un tautu piemeklē, taču jāprot stāvēt tām pāri, nepārtraukti nečīkstot un neraudot, bet atceroties parupjo tautas sakāmvārdu: „Neskumsti, vecīt, kad nāks tie lielie s..di, šie sīkumi ātri vien aizmirsīsies!”. Mūsu valsts un tautas ienaidniekiem ļoti izdevīgi padarīt mūs par gļēviem tizleņiem, kas čīkst jau niecīgu nelaimju priekšā, jo tad viņi var būt droši, ka patiešām lielu katastrofu mūsu tauta nespēs pārdzīvot! Vai mums vajag viņus tā iepriecināt? Padomāsim par to jau tagad!
PAR STIPRU UN VARENU LATVIJU UN LATVIEŠU TAUTU CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
12.01.2014. Aivars Gedroics
12. Jan 2014 @ 22:30
|
| » Kloķi pakaļā Dirsplēša bandai |
|---|
ADMINISTRATĪVAJAI RAJONA TIESAI
Atbrīvošanas alejā 88, Rēzeknē, LV 4600
AIVARA GEDROICA (081274-10215),
dzīv. Teātra ielā 34-35, Daugavpilī, LV 5401,
tālr. 65428660, 28229894,
sūdzība
2013. gada 4.novembrī Daugavpils Domes pakļautībā esošajā iestādē SIA „DzKSU” tika reģistrēts 2013.gada 31.oktobrī it kā notikušās mājas Teātra ielā 34, Daugavpilī, iedzīvotāju kopsapulces lēmums par manis atstādināšanu no mājas vecākā amata pienākumu pildīšanas. Šinī sakarā vēlos paziņot šādus faktus:
1) nekāda kopsapulce ar augstāk minēto darba kārtību tajā dienā nenotika;
2) šāda kopsapulce iepriekš netika izsludināta, uz to netiku uzaicināts ne es kā mājas vecākais, ne kāds mūsu māju apkalpojošās organizācijas SIA „DzKSU” pārstāvis; saskaņā ar „Dzīvokļa īpašuma likuma” 19.panta 2.daļu uz sapulci vismaz nedēļu iepriekš rakstveidā uzaicināms katrs dzīvokļa īpašnieks. Vismaz mūsu dzīvokļa īpašnieks šādu uzaicinājumu nav saņēmis;
3) mājas iedzīvotāju paraksti tika pretlikumīgi vākti, staigājot pa dzīvokļiem. Visticamāk, ka daļa iedzīvotāju nemaz nesaprata, par ko viņi parakstās.
4) dzīvokļu īpašnieku balsošanas lapā ir šādas neatbilstības likumam:
a) dzīvokļa Nr.3 īpašnieces L.Kuzminas paraksts ir dažāds reģistrēšanas un balsošanas ailē;
b) dzīvokļa Nr.11 īpašnieces E.Kaupānes (Šuskjalo) vietā ir parakstījusies kaut kāda A.Brokāne (iespējams, ka īrniece); dzīvokļa Nr.14 īpašniece ir Sofia Trofimova, bet ailē atzīmēta Jeļena Jefanova, kas ir arī parakstījusies Trofimovas vietā;
c) dzīvokļa Nr.23 īpašnieks Pēteris D<....>lis kļūdaini tiek dēvēts par Svetlanu Trubačovu, balsojuma ailē ir svītrojums bez atzīmes „labotam ticēt”;
d) dzīvoklim Nr.10, dzīvoklim Nr.25 un dzīvoklim Nr.30 ir divi īpašnieki, bet veidlapā tikai viens paraksts.
e) dzīvokļa Nr.54 īpašnieces Innas Marinovas vietā ir parakstījusies kāda cita persona ar iniciāļiem „E.V.” Tāpat apšaubāms ir 2.dzīvokļa īpašnieces Ludmilas Kņazevas, 9.dzīvokļa īpašnieces Agnijas Loginovas, 42.dzīvokļa īpašnieces Jeļenas Bronskihas paraksts, kuras šeit pastāvīgi nedzīvo.
Līdz ar to pat gadījumā, ja sapulce būtu notikusi likumīgi, vismaz 10 paraksti no veidlapas ir anulējami kā likumam neatbilstoši. Tādēļ saskaņā ar „Dzīvokļa īpašuma likuma” 17.panta 7.punktu šis protokols nav uzskatāms par spēkā esošu no iesniegšanas brīža.
Esmu vērsies gan pie SIA „DzKSU” valdes priekšsēža, gan Daugavpils Domes priekšsēža ar lūgumu anulēt minēto protokolu no iesniegšanas brīža, diemžēl saņēmu noraidošas atbildes, kurās mans iesniegums pat netika izvērtēts pēc būtības. Uzskatu, ka tas liecina par politisku izrēķināšanos ar mani no Daugavpils pašvaldības puses, kuras darbību regulāri kritizēju saziņas līdzekļos.
Šinī sakarā lūdzu tiesu:
1. Anulēt dzīvojamās mājas Teātra ielā 34, Daugavpilī, dzīvokļu īpašnieku kopsapulces protokolu kā juridiski nepareizi noformētu un līdz ar to spēkā neesošu kopš iesniegšanas brīža.
2. Uzlikt par pienākumu Daugavpils pašvaldībai izmaksāt man nelikumīgi ieturēto samaksu par mājas vecākā pienākumu pildīšanu no 1.11.2013.
3. Uzlikt par pienākumu Daugavpils Domei man publiski atvainoties portālā „Latvijas Vēstnesis” un vietējā laikraksta „Latgales laiks” latviešu un krievu valodā iznākošajā versijā.
4. Uzlikt par pienākumu Daugavpils pašvaldībai par nodarīto morālo kaitējumu izmaksāt man kompensāciju 100 000 (simt tūkstoš) euro apmērā.
Sakarā ar to, ka esmu pašnodarbināta persona, kura vienīgos ienākumus guva no mājas vecākā pienākumu pildīšanas apmaksas, kura no 1.11.2013. tika pretlikumīgi pārtraukta, turklāt arī līdz tam gūtie ienākumi bija tik niecīgi, ka VID no manis pat neiekasēja nodokļus, lūdzu tiesu atbrīvot mani no valsts nodevas samaksas par sūdzības iesniegšanu.
Tāpat lūdzu tiesu izskatīt manu sūdzību mutvārdu procesā, lai tajā varētu piedalīties gan es pats personīgi, gan manis varbūtēji uzaicinātie liecinieki.
Pielikumā: 1) reāli nenotikušās 31.10.2013. sapulces viltotā protokola kopijas – 9 lpp.;
2) mana iesnieguma SIA „DzKSU” valdes priekšsēdim kopija – 1 lpp.;
3) valdes locekļa J.Oļenova atbildes kopija – 1 lpp.;
4) mana iesnieguma Daugavpils Domes priekšsēdim kopija – 1 lpp.;
5) Domes izpilddirektora A.Kursīša atbildes kopija – 1 lpp.
06.01.2014. A.Gedroics
6. Jan 2014 @ 15:19
|
| » Grigule |
|---|
PAR „PATRIOTISKO” DEPUTĀTI IVETU GRIGULI
Ar patiesu gandarījumu šā gada sākumā uzzināju, ka no ZZS ievēlētā deputāte Iveta Grigule ir uzsākusi aktivitātes, lai apturētu jevrika ieviešanu Latvijā. Kā atceramies, sākotnēji viņa apgalvoja, ka nepieciešamie 34 deputātu paraksti naudas reformas apturēšanai jau esot savākti, apliekot tikai iesniegt tos CVK. Tad pēkšņi izrādījās, ka SC frakcijas deputāti savus parakstus ir atsaukuši (par ko nebūtu jābrīnās, zinot šīs - un ne tikai šīs - partijas vēlmi pēc iespējas ātrāk iznīcināt visu valstisko un latvisko, kas vēl kaut simboliski ir Latvijā saglabājies). Kā uz burvju mājiena arī Grigules kolēģi no ZZS vairs nekādu atbalstu jevrika torpedēšanas idejai neizrādīja. Tomēr pati I.Grigule gan solīja turpināt cīnīties kaut vai vienatnē un saukt palīgā tautu, ja Saeimā šai domubiedri pietiekamā skaitā neatrodas. Mani šāda nostāja iepriecināja, es portālā „draugiem.lv” nodibināju sakarus ar I.Griguli, izteicu viņai savu atbalstu un mudināju aktīvi un ātri rīkoties lietas labā. Tad nu deputāte sāka atrunāties, ka ātri rīkoties šeit nevarot, ka vajagot aprunāties ar speciālistiem, sagatavot vairākus likumprojektus un izvēlēties no tiem vispiemērotāko, kuru CVK tad vairs nevarēšot noraidīt...utt. Mani nedaudz izbrīnīja, ka deputātei ar vairāku gadu darba pieredzi ne jau viena sasaukuma Saeimā šī lieta var sagādāt grūtības, tomēr pieklājīgi piekritu viņas nostājai, cerot, ka vārdiem drīzumā sekos arī darbi.
Tā gāja dienas, nedēļas un mēneši, bet no Grigules puses vairs nekādas reālas aktivitātes nesekoja. Darbojās gan divas sabiedriskas organizācijas „Latvija par latu” un „Par latu, pret eiro”, kuras mēģināja iesniegt dažāda veida likumprojektus CVK, no kuriem tikai pēdējās, J.Sila vadītās organizācijas piedāvātās izmaiņas Satversmes 68.pantā, kas atļautu tautai pašai lemt par līgumiem ar ES un vispār dalību šajā organizācijā kā tādā, guva negribīgu akceptu no Cimdara vadītās iestādes, un tika uzsākta 30 000 notariāli apstiprinātu parakstu vākšana minētās idejas realizēšanai dzīvē. Faktiski jāatzīst, ka J.Sils izdarīja to, ko bija solījusi darīt I.Grigule, bet vairāk par tukšu mutes dzisināšanu nebija reāli pasākusi. Atcerēsimies arī, ka Grigule kopā ar kolēģiem savulaik bija vākusi parakstus pret to, lai notariāli vācamo parakstu slieksnis tiktu palielināts no 10 000 uz 30 000, bet pēdējā brīdī kaut kas šiem nogāja greizi (iespējams, vajadzīgajiem cilvēkiem tika iemaksāta vajadzīgā naudas summa), un savāktie paraksti līdz pašu ZZS ievēlētajam prezim nenonāca... Cita starpā es Grigulei jau uzreiz pēc mūsu sakaru nodibināšanas aicināju stāties laukā no ZZS frakcijas, kurā ir tikai nelieši un divkoši vien sastopami, un uzsākt darbu pie nacionālpatriotiskas eiroskeptiskas partijas dibināšanas. Uz šo manu priekšlikumu viņa atbildēja nenoteikti un izvairīgi, bet jau pēc dažiem mēnešiem uzzināju, ka minētā persona ne tikai nav izstājusies no ZZS frakcijas, bet pat iestājusies LZS partijā...
Es klusībā cerēju, ka I.Grigule, ja arī nespēja sagatavot vajadzīgo likumprojektu, tad vismaz aktīvi iesaistīsies J.Sila izstrādātā likumprojekta atbalstīšanā un popularizēšanā tautā. Nekas tāds nenotika! Ja neskaita I.Grigules interviju avīzei „DDD”, viņas pozīcija parakstu vākšanas sakarā vispār nebija ne zināma, ne vērtējama. Nebija pat īsti skaidrs, vai viņa par tādu parakstu vākšanas faktu vispār zina...Šie fakti man lika pamatīgi vilties deputātē Grigulē. Lieki būtu piebilst, ka uz maniem lūgumiem izskaidrot savu pozīcijas maiņu viņa vispār neko neatbildēja. Arī viņas intervija avīzei „DDD” drīzāk gan uzdod vairāk jautājumu, nekā sniedz atbilžu. Nav skaidrs, kā šī sieviete varēja būt tik stulba un neredzēt ES īsto būtību, lai 2003.gadā, kā viņa pati to atzīst, balsotu par Latvijas iestāšanos tajā. Nav saprotams, ko viņa meklēja šādā ļaužu kompānijā, kas, kā viņa pati atzīst, ir gļēvi, viegli ietekmējami un baidās „lēkt acīs” valdošajai varai...Ja I.Grigule ir latviešu Patriote, tad kā viņa var atrasties vienā kompānijā ar kaut vai tādu Rihardu Eigimu, kura uzskati nacionālajā jautājumā faktiski ne ar ko neatšķiras no Lindermana uzskatiem? Manuprāt, pēc tam, kad Grigules kolēģi atteicās viņai palīdzēt organizēt referendumu pret jevrika ieviešanu, viņai vajadzēja ar tiem pārstāt pat sveicināties, bet viņa nodibināja vēl ciešākas saites, iestājoties partijā, kurai vienīgi nosaukuma līdzība atgādina par K.Ulmaņa LZS, bet kuras politiskā darbība un gars ir tās priekštecei pilnīgi pretēja. Secinājums radās viens – Grigule pati ir pērkama dvēsele, un viņas turpmākā darbība to apstiprināja.
Labi zināms, ka daudzi Latvieši dzīvo nožēlojamos apstākļos, un pat 2 Ls, kas jāsamaksā notāram par paraksta apstiprināšanu, daudziem cilvēkiem, īpaši laukos, ir vērā ņemama nauda, ko simtreiz jādomā, kam tērēt – varbūt tā vietā nopirkt 8-10 kukuļus nocenotas maizes veikalā. Lai atceramies, ka okupantu organizētajā parakstu vākšanā par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai notāra izdevumus uzņēmās apmaksāt bagāti krievu uzņēmēji. Mūsu gadījumā nekas tāds nenotiek, un skaidrs, ka tas ir tāpēc, ka Patriotiem šim nolūkam trūkst naudas. Sākotnējki es domāju, ka varbūt arī Grigulei nav iespējas mums finansiāli palīdzēt. Tik naivs es biju līdz brīdim, kad praktiski visu Latvijas iedzīvotāju pastkastes pēkšņi piepildīja minētās deputātes politiskās aģitācijas materiāli par...ne jau aktīvu piedalīšanos parakstu vākšanā izmaiņām Satversmes 68.pantā, nē, šajā „makulatūrā” aprakstīti deputātes Grigules lieliskie darbi Saeimā, ieliktas salkanas bildītes ar mūsu „varoni” un tiek jau laikus aicināts balsot par šo personu pavasarī gaidāmajās Eiroparlamenta vēlēšanās. Tāpat televīzijā skatāmi veci dokumentāli kadri no Brīvības cīņām, kam seko aicinājums atbalstīt Zemnieku savienību, tā netieši norādot, ka it kā pašreizējā LZS būtu šo cīņu kādreizējā organizētāja un mantiniece. Un atkal visur Grigules parakstiņš redzams...Kā spriež politologi un netieši atzinusi pati I.Grigule, šis balagāns izmaksājot ap 50 000 latu, no kuriem ievērojamu summu viņai nezināmu iemeslu dēļ esot ziedojis bēdīgi slavenais kosmopolītiskais darbonis Valdis Kalnozols, kas antinacionālas nostājas dēļ savulaik tika izslēgts no „TB”, pēc tam kādu laiku pinies ar Raivuhas kompāniju, un nu laikam nolēmis izmēģināt laimi „fermeru draudzē”.
Man uzreiz ienāca prātā – par šo naudu taču varēja apmaksāt 25 000 parakstu pie notāra. Ar to gandrīz vai pietiktu, lai varētu uzsākt otrās „tūres” akciju – vienas desmitās daļas vēlētāju parakstu vākšanu, ko tad organizētu CVK par saviem līdzekļiem. Nu labi, ja Grigule negribēja tik tiešā veidā sponsorēt nacionālpatriotisku eiroskeptiķu aktivitātes, varēja tak vismaz sevi slavinošajā bukletā kaut vai ar pāris teikumiem pieminēt šo parakstu vākšanas akciju un aicināt piedalīties tajā. Kur nu! Grigulītei tagad citas domas prātā, sevi šī jau redz ērtajā jevrodeputātes krēslā sēžam. Vispār, ja uzskatīt šo personu par tādu ES pretinieci, kādu viņa pasniedz sevi avīzē „DDD”, tad šī viņas rīcība ir tikpat jocīga un neloģiska, kāda būtu A.Gardas rīcība, ja viņš, neilgi pēc cīņas uzsākšanas par dekolonizāciju izteiktu vēlmi ieņemt augstu posteni naturalizācijas pārvaldē. Taču šeit gan nekādas neatbilstības nav, vienkārši I.Grigule savā būtībā nekad nav bijusi ES pretiniece un arī tagad tāda nav, pretējā gadījumā ne viņa stātos LZS, ne arī viņu kāds tur ņemtu pretī. Parakstu vākšanas organizēšana pret jevriku bija tikai lēts, populistisks triks, ar kā palīdzību viņa gribēja „pazondēt” tautas noskaņojumu un vienlaikus pārbaudīt, vai tas ir īstais paņēmiens, kā celt savu reitingu, vai jāmeklē kāds cits, iedarbīgāks sava gaišā tēla popularizēšanas veids. Šķiet, ka Ivetiņa būs izvēlējusies 2.variantu un nu jevrika ieviešanas ēnas puses vispār vairs nepiemin. Korespondenta vaicāta par savu nostāju, ar vāju (uzspēlētu?) ironiju atbild, ka gan jau viss būs labi, jo mīļais premjerītis P...dambrovskis tak solījis, ka pēc jevrika ieviešanas cilvēku dzīves apstākļi uzlabošoties, gan jau varbūt tā arī būšot.
Ko no tā visa atliek mums secināt? Pirmkārt, nelikt nekādas cerības uz I.Griguli, viņa nav nacionālpatriote un pat tēlot tādu viņai jau labu laiku kā ir apnicis. Otrkārt, masveidā ignorēt Eiroparlamenta vēlēšanas nākamgad, bet, ja nu tomēr nolemsiet tajās piedalīties, nekādā gadījumā nebalsot par I.Griguli un viņas sarakstu. Lai viņa kā negausīgā vecene no krievu pasakas par zelta zivtiņu paliek pie sasistas siles, un visa šī naudiņa, kuru varēja izmantot tiešām izciliem, nacionālpatriotiskiem mērķiem, aiziet šai „gar pieskari”.
Treškārt, visiem, kas vēl nav parakstījušies par izmaiņām Satversmes 68.pantā, to steigšus izdarīt! Pierādīsim, ka varam savākt nepieciešamos parakstus bez viltusnacionālu nodevēju un ierāvēju līdzdalības (garantēju, ka pati I.Grigule parakstījusies noteikti nav un to arī nedarīs).
PAR LATVISKU LATVIEŠU LATVIJU ĀRPUS VISA VEIDA SAVIENĪBĀM
C Ī Ņ A I U N U Z V A R A I S V E I K S !!!
17.11.2013. Aivars Gedroics
18. Nov 2013 @ 12:19
|
| » RADIO MERKURS |
|---|
PAR RADIO „MERKURS” UN JURI LAPINSKI
Nacionāli domājošie ļaudis savā vairumā noteikti zina, ka jau vairākus gadus vidējos raidviļņos un internetā darbojas tāds radio „Merkurs” (sākumā dēvēts arī par radio „Nord”), kurā līdztekus dažāda veida aizgājušā gadsimta mūzikai ir dzirdamas arī politikas rakstura pārraides, konkrēti, otrdienās 18.00 „Gaismas pils”, ko vada Juris Lapinskis, un ceturtdienās tajā pat laikā „Politika uz skatuves un aiz kulisēm”, kuru vada Egils Baldzēns un dažreiz viņam piebiedrojas vai viņu aizstāj tas pats J.Lapinskis. Kopumā es J.Lapinski vērtēju kā diezgan gudru un drosmīgu cilvēku, kurš jau PSRS laikā nebaidījās izplatīt Latvijā „nepareizu” mūziku, par ko dabūja sēdēt cietumā, izbaudot visus tradicionālos „jaukumus”, kas piemeklē šīs iestādes „klientus” – smagu piekaušanu, slodzīšanu karcerī...utt. Arī tagad viņš, atbilstoši savai izpratnei, cenšas cīnīties par labāku dzīvi latviešiem Latvijā, bezmaksas regulāri vadīdams augstāk minētās radio pārraides, par ko viņš neapšaubāmi ir pelnījis cieņu un atbalstu. Man pašam kopumā 3 reizes ir izdevis uzstāties J.Lapinska veidotajās pārraidēs – vienreiz kopā ar politiku pametušo un dīku mietpilsones dzīvi izvēlējušos Līgu Krieviņu-Balceri 2005.gadā, kad ierobežotā laika dēļ es maz ko paguvu tautai pastāstīt, un divas reizes 2011.gadā, kad man jau izdevās izstāstīt tautai par sevi un saviem uzskatiem krietni vairāk (pēdējo divu pārraižu audioierakstus iespējams lejuplādēt adresē http://failiem.lv/u/mqlucnd). Par to esmu pateicīgs J.Lapinskim...
Tomēr, lai būtu objektīvs un taisnīgs gan pret pašu J.Lapinski, gan pret viņa pārraidēm un arī savu tautu, kam šīs pārraides ir domātas, nevēlos noklusēt arī tās nepareizības un trūkumus, kuru esamību esmu novērojis piemītam Jura veidotajām pārraidēm vairāku gadu garumā. Ļoti ceru, ka šos pārmetumus Lapinska kungs neuztvers kā personīgu apvainojumu, bet gan kā aicinājumu atzīt, ka neviens mēs neesam pati pilnība, un arī viņam ir nepieciešams kritiski izvērtēt sevi, atzīt sev piemītošos trūkumus un mēģināt tos labot.
Tātad, kas man nepatīk J.Lapinska personībā un viņa pārraižu vadīšanas manierē? Pirmkārt, viņa vēlmē praktiski visu pārraides laiku runāt pašam, neskatoties uz to, ka viņam blakus sēž pat vairāki ciemiņi. Man, dodoties uz pārraidēm, nācās speciāli viņam atgādināt, ka esmu rets viesis viņa studijā, tāpēc vēlos, lai vismaz 90% radlaika tiktu atvēlēti man, nevis viņam... Savukārt, tie cilvēki, kas ir kautrīgāki par mani un J.Lapinski, nereti nosēž visu pārraides laiku blakus tās vadītājam kā miesassargi, praktiski nepasakot tikpat kā ne vārda...
Otrkārt, nepatīk Jura vēlme uzspiest savu gribu sarunas biedram jautājumos, kas vismaz manā uztverē nav būtiski svarīgi un tikai veicina lieku šķelšanos Patriotiski noskaņotu latviešu starpā. Runa ir par J.Lapinska (anti)reliģiskajiem uzskatiem, ko viņš dedzīgi propagandē teju katrā savā pārraidē. Ar savu teju padomju laikiem atbilstošo ateismu Juris nav ne labāks, ne sliktāks par citiem latviešiem, kuri uzskata sevi par dievticīgajiem, taču viņa izteiktā vēlme pieprasīt gandrīz katram sarunas biedram atzīt, ka Bībele ir „nejēdzīga pasaku grāmata” atbaida tos cilvēkus, kuri domā savādāk, turklāt novērš sarunas biedru uzmanību no daudz svarīgākām, laicīgākām lietām. Mans uzskats šai jautājumā drīzāk līdzinās anekdotes varoņa čigāna teiktajam mācītājam, kurš atnācis dot viņam „pēdējo svaidījumu”: „...Ne tu zini, ne es zinu, kā tai viņsaulē ir. Kad turp abi aiziesim, tad jau redzēsim”. Tieši tāpēc uzskatu reliģiska rakstura strīdus par neauglīgiem un aicinu cilvēkus vērtēt pēc viņu patriotisma, nevis pēc tā, kā viņš (ne)pielūdz kādus par mums Augstākus Spēkus tur Kosmosā. Ja cilvēks atbalsta pirmtiesības Latviešiem Latvijā, ir par Latvijas dekolonizāciju un Latviju ārpus ES, tad viņa -teisms vai ateisms man ir tikpat mazsvarīgs, kā viņa nēsāto apakšbikšu krāsa un viņa ledusskapja saturs. Ļoti gribētos, lai šādu pieeju piekoptu arī J.Lapinskis, ņemot vērā, ka mēs, latvieši, tāpat esam mazskaitlīgi un sašķelti, un lieka uzsvara likšana savstarpējās attiecībās uz mūsu viedokļiem reliģiskajos jautājumos tikai vēl vairāk apgrūtinās mūsu iespējas vienoties kopējai cīņai par mūsu tautas pastāvēšanu nākotnē. Kam šajos jautājumos taisnība, kam – nē, to, es domāju, cilvēce pilnībā noskaidros varbūt tikai pēc daudziem gadu simtiem, ja ne tūkstošiem... Cita starpā varu atgādināt, ka pirmskara Latvijā arī Patriotu vidū bija ļoti dažāda attieksme pret reliģiskajiem jautājumiem...
Treškārt, kritisku vērtējumu pelna arī J.Lapinska attieksme pret pagātnes notikumiem. Viņš ir erudīts cilvēks, kurš ir ļoti daudz lasījis, tomēr gribētu aicināt viņu nedaudz piedomāt pie tā, ko viņš citē no kādas konkrētas grāmatas. Daudzos izdevumos, kas kritiski vērtē cionistu-masonu-pederastu ložu darbību pasaulē (par ko to autoriem, protams, liels paldies), ir īsti putiniskā garā izteiktas žēlabas par PSRS sagrūšanu un nereti izteikta pat vēlme atjaunot Krievijas impēriju 1914.gada robežās. Citējot šādus izteikumus un neizsakot par tiem savu viedokli, Lapinskis rada iespaidu, ka ir žīdam Ģiļmanam līdzīgs impērists-lielkrievu šovinists, kura kvēlākais sapnis būtu „likvidēt robežu pie Zilupes”. Protams, arī lielkrievu šovinistu sarakstītajās grāmatās ir savs patiesības grauds, un tās tāpat var izmantot „tautas apgaismošanā”, tomēr jāprot kritiski izvērtēt informāciju, kas tajās rakstīta, un nav jāuzskata pilnīgi viss par baltu patiesību. Jebkurā gadījumā fakts, ka pārstāja eksistēt Krievijas impērija un vēlāk PSRS, ir nepārprotami pozitīvi vērtējams, un nav būtiskas nozīmes tam, kas piedalījās to sagraušanā.
Visvairāk manī nepatiku tomēr izsauc tas, kādus viesus Juris aicina savos raidījumos. Tur ļoti bieži ciemojas tādi cilvēki kā Irēna Saprovska un Dita Rietuma, kurām ir vienots viedoklis ar Lapinski jautājumos par kristietību, toties šīs abas dāmītes noraida dekolonizācijas ideju, sludina nepieciešamību draudzēties ar okupantiem, kā arī atklāti izrāda savu nepatiku pret tādiem cilvēkiem kā A.Garda un citiem Īstiem Latvju Patriotiem. Kas kopīgs var būt nacionālistam Lapinskim ar šādām dāmītēm? Ja nu vienīgi seksuāla rakstura simpātijas, kā dažas ļaunas mēles melš...Tāpat biežs viesis pie Jura ir Latvijas masonu vadonis Andris Ruģēns, kurš šopavasar kā mūsu premjerīša P...dambrovska dvīņubrālis „Merkurā” klārēja stulbības, ka steidzīgi esot jāievieš jevriks, citādi latu drīz vien aizstāšot krievu rublis... Lapinskis bieži pamatoti izsakās kritiski par partiju „Visu Latvijai”, tomēr ar apbrīnojamu regularitāti sauc pie sevis uz pārraidēm tās biedrus, un ne jau tāpēc, lai viņus tur kritizētu un atmaskotu. Lai atceramies Jura ēterā izteiktās žēlabas par to, ka tik vērtīgais cilvēks Imants Parādnieks atsakās iet pie viņa uz pārraidi, lai gan viņš esot svēti apsolījies ne vārda neprasīt par dekolonizāciju (sic!!! – A.G.)
Savukārt, Patiesus Nacionāļus Lapinska pārraidēs dzirdēt izdodas daudz retāk. Labi, ja pāris reižu gadā tajās uzstājas A.Garda vai kāda no viņa vietniecēm. Priecē, ka pēdējā laikā bieži tiek uzaicināts uz pārraidi L.Inkins... Taču ar rūgtumu atceros, ka savulaik ilgi nācās pierunāt Juri pasaukt viesos nu jau nelaiķi U.Freimani, jo viņš bija pārliecināts, ka minētais kungs noteikti blamēšot Latvju Patriota tēlu, tiešajā ēterā rupji lamājoties trīsstāvīgiem krievu lamuvārdiem. Protams, realitātē no Ulža kunga mutes nekas tamlīdzīgs neizskanēja... Arī es pats nu jau vairāk kā gadu netieku aicināts uzstāties Lapinska veidotajās pārraidēs, jo viņš acīmredzot uzskata, ka tāda briesmīga ekstrēmista izteikumi var novest pie radio slēgšanas. Reizēm gan Juris speciāli uzaicina mani uzstāties tajā pat vai nākamajā dienā, labi zinot, ka nespēju būt kā pionieris „vienmēr gatavs” un nevaru kā ātrā palīdzība momentā ierasties uz izsaukumu. Savukārt, kad izsaku priekšlikumu garantēti ierasties nākamajā vai aiznākamajā nedēļā, tad kā likums „vieta jau izrādās aizņemta”. Tāpat no Jura puses ir izskanējis priekšlikums ierakstīt manu uzstāšanos, kam nepiekritu, zinot, ka netīkamās vietas no tās tiks izdzēstas, kā tas ir noticis ar „Gaismas pils” 6.02.2011. ierakstu, no kura „mistiskā kārtā” pazuda epizode, kā es varen tālu pasūtīju kādu degradējušos letiņu, kurš sevi dēvē par „Hariju no Pērnavas ielas”... Netiek uzklausīts mans lūgums atskaņot ēterā Vācijas nacistu laiku mūziku, lai gan tāda ir Jurim fonotēkā. Skaidrs taču, ka tā ir neatņemama visas pasaules kultūras sastāvdaļa, un tai nav nekāda sakara ar naida kurināšanu vai genocīda noziegumu slavēšanu! Turklāt, lai slēgtu radio, nepieciešams tiesas spriedums trijās instancēs...Un, pat ja tas izrādītos galējā variantā nelabvēlīgs, neviens taču neliedz atvērt citā frekvencē tādu pašu radio ar līdzīgu nosaukumu, kā savulaik laikrakstu „Pilsonis” pēc tā slēgšanas aizstāja „Pavalstnieks”...
Visbēdīgākais fakts tomēr ir tas, ka pēdējā laikā J.Lapinskis labāko Latvijas Radio „(Ne)Brīvā mikrofona” tradīciju garā ir liedzis klausītājiem zvanīt un uzdot jautājumus raidījuma viesiem, acīmredzot pamatoti baidoties, ka tāds cilvēks kā es varētu piezvanīt un atklāti parādīt klausītājiem viena otra viltuspatriotiska mutes bajāra īsto seju. Ja nu tomēr kādreiz izņēmuma kārtā zvani tiek uzklausīti, tad vēlāk, ierakstot pārraidi, nevēlamie izteikumi tiek „izgriezti”. Pēdējais tāds gadījums bija 8.10.2013., kad t.s. „Satversmes preambulu” apsprieda pseidonacionālie demagoģi I.Drullis un I.Saprovska, un pārraides laikā es piezvanīju, lai parādītu šo darboņu īsto seju. Rezultātā no maniem trijiem zvaniem pārraides ierakstā tika saglabāts tikai viens (skat. http://www.youtube.com/watch?v=d12EbEWDU5c).
Šādiem notikumiem varētu nepievērst lielu uzmanību, ja tiem būtu gadījuma raksturs, diemžēl tie jau ir kļuvuši par sava veida sistēmu, un nav pazīmju, kas liecinātu, ka tie vairs neatkārtosies nākotnē. Taisni otrādi – J.Lapinska izteikumi liecina, ka vārda brīvību savās pārraidēs viņš turpinās ierobežot. Tad nu rodas jautājums – kāda jēga tādam radio, kurā var tikai uzklausīt fīreru izteikumus un neko nav iespējams tiem bilst pretī? Man laika gaitā arvien mazinās vēlēšanās turpināt klausīties Lapinska veidotās pārraides, un domāju, ka citiem Nacionālpatriotiem arī ir tāpat... Domāju, ka Jurim ir nopietni jāpārdomā sava pašreizējā rīcība un tās iespējamās sekas nākotnē...Viņš jau sevi nopietni ir apkaunojis ar kandidēšanu uz Saeimu no kosmopolītiskajiem veidojumiem „Pensionāru partija” un „Tautas kontrole”, arī nožēlojamu kangaru saukšana uz pārraidēm un viņu kritikas iespējas liegšana viņam tāpat godu nedara. Ir tāds izteikums – godu cilvēks pelna visu mūžu, bet zaudēt var vienā mirklī.
Palieku cerībā, ka šis mans raksts neizsauks žults izvirdumu no impulsīvā cilvēka J.Lapinska puses, bet gan liks viņam, Raiņa vārdiem runājot, „mainīties uz augšu”...
24.10.2013. Aivars Gedroics
24. Okt 2013 @ 21:27
|
| » Tā mēs tai riebeklei... |
|---|
LATVIJAS REPUBLIKAS
ĢENERĀLPROKURATŪRAI
Kalpaka bulvārī 6, Rīgā, LV-1801
AIVARA GEDROICA (081274-10215),
pasta adrese: a.k. 32, Daugavpils, LV 5401,
tālr. 65428660, 28229894,
iesniegums
2013.gada 10.septembrī Augstākās Tiesas Civillietu palātā tika izskatīta civillieta Nr. C06078111 par I.O.Pasteres uztura līguma laušanu ar mani un īpašuma tiesību atjaunošanu viņai uz šobrīd man piederošo īpašumu Jelgavas novadā, Elejas pagastā. Tās laikā I.O.Pasteres pārstāve LĪGA BALGALVE apzināti cēla man neslavu, izsakot melīgus, ne ar ko nepamatotus apgalvojumus attiecībā uz manu personu, konkrēti: „...uztura līguma slēgšanas mērķis nebija uzturēt prasītāju, bet izkrāpt īpašumu. Atbildētājs visiem spēkiem cenšas pasliktināt prasītājas stāvokli”. L.Balgalve apgalvo, ka šāds viedoklis par mani viņai esot radies no manis sniegtajiem paskaidrojumiem tiesas zālē (skat. tiesas sēdes protokola 7.lpp.).
Tā kā es savos paskaidrojumos ne tiešā, ne netiešā veidā nebija paudis kaut ko tamlīdzīgu, uzskatu, ka L.Balgalve apzināti sniedza nepatiesu liecību tiesai ar mērķi celt man neslavu publiskā vietā – tiesas zālē.
Sakarā ar augstākminēto,
lūdzu:
1. Uzsākt kriminālprocesu pret Līgu Balgalvi pēc LKL 157.p.1.d. un 300.p.1.d.
2. Atzīt mani par cietušo šajā kriminālprocesā.
Pielikumā: tiesas sēdes protokola kopijas uz 8 lpp.
01.10.2013. A.Gedroics
2. Okt 2013 @ 17:46
|
|
|