| Pērkamu atkritumu netrūkst... | 16. Okt 2014 @ 20:26 |
|---|
| Ukraina | 8. Okt 2014 @ 18:58 |
|---|
KAS PATIESĪBĀ NOTIEK UKRAINĀ ???
Pirms dažiem mēnešiem mani izmeta no portāla draugiem.lv, jo tā administratoriem pēkšņi sāka nepatikt mana profila bilde un saukļi, kuri tur atradās jau apmēram 6 gadus un kurus es kategoriski atteicos noņemt vai mainīt. Tādēļ es pastiprināti pievērsos savam profilam citā sociālajā tīklā facebook.com, kurā atradu draugus un domubiedrus arī ārpus Latvijas, tai skaitā no ukraiņu organizācijas „Правый сектор» («Labējais sektors”), diskutējot ar viņiem es ieguvu daudz vērtīgas informācijas, ar kuru es vēlētos dalīties arī ar citiem saprātīgiem cilvēkiem Latvijā.
Tātad, šī organizācija sastāv no tiešām Īstiem savas tautas Patriotiem, kuri reāli skatās uz dzīvi un saprot, ka tikai viņu pašu rokās ir viņu zemes un nācijas nākotne. Viņi necer uz debessmannu no ārzemēm, nepaļaujas uz atbalstu no Rietumiem, kuri mūs (tāpat kā viņus) jau tik daudz reižu ir nodevuši. Viņi labi saprot daudzu panaivu letiņu apjūsmoto organizāciju ES un NATO ēnas puses un neatbalsta savas valsts dalību tajās. „Jums, baltiešiem, varbūt NATO arī vajag, jo esat mazas tautas, kurām grūti stāties vieniem pretī Krievijai, bet mēs esam pietiekami liela nācija, kas varētu to darīt, ja vien mums būtu vēlme un drosme cīnīties”, tā viņi formulē savu viedokli. Viņi lieliski zina to, ka ES valda cionistu-masonu-pederastu režīms, ka tur tiek slavētas un pat uztieptas perversijas, bet viss tautiskais tiek nicināts, un ne bez pamata baidās, ka līdz ar tuvināšanos ES arī Ukrainā parādīsies praidi un citas kosmopolītiski-homoseksuālas preteklību izpausmes. Viņi saprot, ka Ukrainai, tāpat kā Baltijai, faktiski visu laiku būs jācīnās „divās frontēs” – gan pret Krievijas šovinistiskajām imperiālisma tieksmēm, gan pret Eiropā šobrīd valdošo kosmopolītisko pederastismu. Protams, galvenais uzdevums arī viņu uztverē šobrīd ir atjaunot Ukrainas teritoriālo vienotību un padzīt moskaļus (šeit un turpmāk ar šo jēdzienu tiek saprasts jebkuras tautības cilvēks, kas vēlas teritoriju, kurā konkrētā brīdī pats atrodas, pievienot Krievijai) no pretlikumīgi okupētajām un anektētajām Ukrainas teritorijām. Un, lūk, tieši šajā jomā, kā zināms, Ukrainas armijas neveicas pārāk spīdoši.
Es jautāju, kāpēc tas tā, un viņi tad man stāsta par nožēlojamo Ukrainas armijas materiālo stāvokli, ka tās apgādes bāze ir izzagta, izsaimniekota, izpārdota (sevišķi šīs negatīvās parādības uzplauka Janukoviča valdīšanas laikos, kurš faktiski atklāti deklarēja, ka Ukrainai neesot ienaidnieku, tāpēc nebūšot ar ko cīnīties, un armija pastāvot tikai skata pēc, tautas „acu aizmālēšanai”); tāpat arī par to, ka daudzi virsnieki devušies dienēt nevis ar mērķi aizstāvēt Dzimteni, bet gan taisīt karjeru un uzdzīvot, bruņotie spēki viņiem bijusi vieta, kur neierobežoti zagt un uz valsts rēķina lietot alkoholu „cik, tik ribās lien”… Protams, tādi ļaudis ar savu piemēru nevar uzmundrināt sev padotos zaldātus, tieši otrādi, tie viņus degradē līdz savam līmenim. Tāpat jāņem vērā milzīgais jaukto laulību skaits ukraiņu vidū (arī mums tas nav mazs, bet viņiem kā krieviem radniecīgai slāvu tautai tas ir vēl daudz pamatīgāks), kurās dzimuši bastardi, kuri paši īsti nezina, kādai tautai īsti sevi pieskaitīt – ukraiņiem vai krieviem. Protams, viņi ģimenēs nav saņēmuši patriotisku audzināšanu un nebūt nav gatavi mirt par Ukrainu, bet gan domā, kā tikai izvairīties no karošanas un glābt savu ādu – arī par dezertēšanas vai pie pirmās iespējas tūlītējas padošanās ienaidnieka gūstā cenu. Šādu radījumu ne mazums ir arī mūsu pašu tautā. Tomēr ukraiņiem ir arī gana daudz patiesu Patriotu, manuprāt, procentuāli krietni vairāk nekā mums šobrīd. Visradikālāk noskaņotie ir apvienojušies tieši organizācijā „Labējais sektors” („LS”). Jau pašā bruņotā konflikta sākumā viņi bija gatavi ņemt rokās ieročus un cīnīties ar agresoriem moskaļiem uz dzīvību vai nāvi, bet Ukrainas pašreizējais prezidents, tautu vēlēšanās nopirkušais oligarhs Porošenko (viņa īstais, tautībai atbilstošais uzvārds ir Kacmans, bet ukraiņu Patrioti viņu lielākoties dēvē par Porosjenku – sivēnu), viegli uzminamu iemeslu dēļ nevēlējās viņiem šādas tiesības dot – tieši tāpat kā mūsu varturi atbruņoja Zemessardzi, jo neuzticējās tai. Tikai tad, kad „LS” vadonis Dmitro Jarošs piedraudēja, ka tādā gadījumā viņi cīnīsies nelegāli, Porosjonoks sakostiem zobiem piekrita atļaut veidot brīvprātīgo bataljonus, taču apbruņoja tos tikai ar vieglajiem ieročiem, toties labprāt sūtīja uz „karstākajiem punktiem” (būdami Patrioti, „LS” vīri arī no tā nevairījās), sak, lai moskaļi apšauj tos ekstrēmistus, mums aiztaupīs pēcāk darbu… Un tiešāk jāsaka – ja Ukrainas armija vēl arvien nav galīgi sakauta, tad tikai pateicoties varonības paraugam, ko rāda kaujinieki no „LS” gan ar savu fizisko formu un bezbailīgo uzupurēšanos, gan arī veicot pārējo karavīru atbilstošo ideoloģisko apstrādi. Būtībā nevis „LS” bataljoni ir palīgs Ukrainas armijai (kā tas skaitās oficiāli), bet gan armija kļuvusi par aizsegu avangardā esošajam „LS”. „Mēs stāstām viņiem – ja tu šodien nenošausi moskali, rīt moskalis nošaus tevi. Ja tu šodien ļausi viņam ienākt Doņeckā, rīt viņš aizies līdz Kijevai, bet parīt būs Ļvovā. Jebkura padošanās un piekāpšanās tikai vairo viņu drosmi un nekaunību”, savu ideoloģisko darbu skaidro man draugi no „LS”. Tāpat viņi nevar vien beigt jūsmot par savu vadoni D.Jarošu, kurš allaž ir cīnītāju avangardā un neparko nevēlas pamest frontes priekšējās līnijas, lai gan viņa biedri nepārtraukti atgādina, ka dzīvs viņš tautai ir daudz noderīgāks nekā miris. „Kādu tad es piemēru rādīšu citiem, ja aicināšu viņus cīnīties, bet pats slēpšos aiz citu mugurām?”, viņš uz to atbild. Daudzi „LS” vīri ir gatavi jebkurā brīdī ar savu ķermeni aizsegt vadoni uzbrukuma brīdī, taču viņi saprot, ka, piemēram, rakešu trieciena laikā tas neko nelīdzēs… Un tomēr, ir laikam kādi Augstāki Spēki, kas sargā šo vīru, jo viņš, nepārtraukti atrazdamies kauju mutulī, joprojām ir dzīvs un nav pat nopietnus ievainojumus guvis… Viņš šobrīd balotējas arī uz deputāta vietu Radā, tomēr priekšvēlēšanu kampaņai klasiskajā izpratnē ir pilnībā atmetis ar roku… „Mana kampaņa ir mana cīņa”, tā viņš to motivē. Bet, tāpat, kā arī mūsu zemē, nav nekādas garantijas, ka viņu ievēl, jo tautai daudzreiz vairāk tīk kvēli mutesbajāri, kas sola zelta kalnus, nevis darītāji, kas ar savu piemēru rāda, kā reāli jācīnās…
„Ja mums būtu tanki un artilērija, mēs tādu pirti sakurtu moskaļiem, ka tie kaukdami muktu prom no mūsu zemes”, raksta man „LS” vīri, „bet, ja mums iedotu vismaz pāris eskadriļas triecienlidmašīnu, mēs to čūsku midzeni – Doņecku un Lugansku – vispār noslaucītu no zemes virsas kopā ar visiem moskaļiem”. „Tieši tāpēc jums to arī nedod”, es viņiem atbildu. „Jā, liela daļa aviācijas palika Krimas pussalā moskaļu rokās, no kurienes to nepaspēja (drīzāk gan negribēja) evakuēt, tomēr arī esošā netiek laista darbā, baidoties, ka mums tā dēvētie sabiedrotie nepārmet „pārmērīgu spēka lietošanu””, viņi man piekrīt. „Tā tas turpināsies tik ilgi, kamēr „sivēnu neliksiet uz pannas””, es viņiem skaidroju, un viņi piekrīt arī šeit: „Protams, ka viņš būtu jāgāž, tāpat, kā tika gāzts Janukovičs, bet tauta diemžēl nav tam gatava, tauta domā, ka viņš ir īstais un pareizais reālpolitiķis, kurš grib panāķt mieru, bet mēs – aptrakuši ekstrēmisti, kas ar savu radikālo rīcību visu pasauli novērsīšot no mums, līdz moskaļi mūs beidzot „aprīšot””. Un man atliek tikai piekrist tam, sakot, ka mūsu zemē ir pilnīgi tas pats – Īstenos Patriotus tauta neciena un baidās viņiem dot rokās varu, bet toties tic mūsu tautas slepkavām, piemēram, tai pašai VVF. „Bet mēs vienalga cīnāmies, kā varam un protam. Uzstādām uz veca pikapa ložmetēju, dodamies pret moskaļiem un zini – viņi mūk vairāk kā no armijas bruņumašīnas, jo zina, ka mēs nepadosimies un neatkāpsimies; vai nu paši kritīsim visi kā viens, vai arī viņus visus apšausim, trešais variants te nav iespējams”, viņi man stāsta. Kā anekdote internetā figurē stāsts par kādu ukraiņu gūstā nokļuvušu Krievijas armijas karavīru, kurš, uzsākot pratināšanu, varonīgā tonī pateicis, lai šaujot viņu labāk tūlīt nost, viņš vienalga neko par sevi un saviem biedriem nestāstīšot. „Mēs tevi nešausim, mēs nodosim tevi rokās „LS””, atbildējis viņam pratinātājs. Un tad „varonis” pēkšņi kļuvis bāls kā krīts, nogāzies zemē un pielaidis sev bikses… No pusģīboņa šā tā atguvies, viņš sācis bučot pratinātājam zābakus un teikt, ka visu izstāstīs par visiem, ko vien zina, lai tikai apžēlojas un nenodod viņu rokās „LS”, jo tas viņam liekoties daudz šausmīgāk kā nāve. Cīnītāji no „LS” man apstiprina, ka tā neesot fantāzija, bet visīstākā realitāte, viņi paši savām acīm redzējuši daudzreiz, kā moskaļi vārda tiešā nozīmē taisa biksēs, tiklīdz uzzina, ka ir nonākuši „LS” rokās… „Protams, arī mūsējiem klājas plāni, ja tos sagūsta. Parasti viņi gūstā nepadodas, bet tos retos, kam tomēr nelaimējas nokļūt gūstā un tikt atpazītam kā „LS” kaujiniekam, gaida mokpilna nāve, moskaļi viņus sakropļo līdz nepazīšanai”, viņi spiesti atzīt. „Porosjonoks mums žēlo iedot pat smagās automašīnas, gandrīz visas, kas ir mūsu rīcībā, tiek atņemtas moskaļiem. Ja atrastos kādi ES pilsoņi, kas mums noziedotu kaut vecus, nobrauktus auto, ko gatavojas nodot lūžņos, mēs paši tos atremontētu, aprīkotu ar ieročiem un parādītu moskaļiem, kur viņu mājas atrodas…”, viņi sūkstās. Protams, viņiem ļoti traucē arī spēlīte ar pamieru, kas, ja arī tiek ievērots, tad tikai no oficiālās Ukrainas puses. Patlaban, kad rakstu šīs rindas, ukraiņu Patrioti ar D.Jarošu priekšgalā aizsargā Doņeckas lidlauku, ko jau vairākus mēnešus nesekmīgi mēģina iekarot moskaļi, neskatoties uz nospiedošo pārsvaru smagās tehnikas un artilērijas jomā. Interneta blogos lasāma prokrievisko kaujinieku sūkstīšanās par precīzajiem hoholu artilēristiem, kas momentā iznīcinot visus viņu tankus uzreiz pēc parādīšanās kaujas laukā, par snaiperiem, kuri aukstasinīgi nolikvidē visus smago auto šoferus, liekot mašīnai ar „kuzovā” esošajiem kaujiniekiem gāzties iekšā grāvī, par daudzajiem simtiem līķu, kurus ukraiņi ļaujot paņemt, pretī prasot piegādāt darba kārtībā esošas kravas mašīnas… Ja to rakstītu paši ukraiņi, varētu neticēt un uztvert kā lielīšanos, bet moskaļi nez vai ies paši sevi apmelot.
Protams, ukraiņu Patriotus arī interesē mūsu stāvoklis, kā mums klājas daudzinātajā Eiropā. Es viņiem godīgi stāstu, ka nekādus zelta kalnus šeit neredzam, ka dzīves līmenis lai varbūt arī nedaudz augstāks kā Ukrainā, bet krietni atpaliek no Lielbritānijas, Vācijas u.c. bagātajām valstīm, uz kurām masveidā dodas mūsu pilsoņi, lai pelnītu „lielo eiro”… un atpakaļ atgriezties nesteidzas. Visvairāk cenšos tomēr skaidrot par mūsu neveiksmīgo t.s. „integrācijas” politiku, ka arī mums ir pa pilnam naidīgu moskaļu, ka tas, kas šobrīd notiek pie viņiem, rīt var notikt arī pie mums… Ja kāds sāk šaubīties par manu vārdu patiesumu, iedodu internetā palasīt mūsu pašu Latvijā dzīvojošo moskaļu rakstus, tai skaitā tos, kur viņi savā izpratnē analizē situāciju Ukrainā (papilnam tādu ir, piemēram, www.din.lv), un viņiem viss kļūst skaidrs… „Jūsu Daugavpils ir mūsu Doņecka”, viņi konstatē, un man atliek šiem vārdiem vienīgi piekrist. Vēl atzīmēšu interesantu faktu, kad stāstu par to, ka viņu pašu bēgļus šeit piekauj vietējie moskaļi, saņemu atbildi: „Tā viņiem arī vajag, nav ko viņus žēlot. Mēs te cīnāmies uz dzīvību un nāvi, bet viņi gļēvi slēpjas citās valstīs. Mēs esam pateicīgi, ka jūs ārstējat mūsu ievainotos, bet dzīvos un veselos gan trieciet ratā un sakiet – brauc mājās un cīnies pret moskaļiem, nav ko jums dzīvot citām tautām uz kakla”. Un man, protams, nav ko iebilst pret šādu nostāju…
Nobeigumā atliek vien aicināt arī citus tautiešus sākt uzturēt sakarus ar ukraiņu Patriotiem un izteikt viņiem vismaz morālu atbalstu. Lūk, pāris vietnes portālā facebook.com, kur iespējams diskutēt ar Patriotiem no „LS”, lai gan, gribu brīdināt, arī tur ir papilnam „troļļu”, kas mēģinās jūs apsaukāt par provokatoriem un ekstrēmistiem un pierādīt, ka „balts ir melns, bet melns ir balts”. Tos jāprot ir laikus bloķēt! Tātad, vietnes https://www.facebook.com/groups/pravyi.sector.UA/, https://www.facebook.com/groups/PRAVYI.SECTOR.RU/ gaida atsaucību no Latvju Patriotu puses! Kopā mēs uzvarēsim !!!
VISU ZEMJU NACIONĀLPATRIOTI, APVIENOSIMIES !!! CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
08.10.2014. Aivars Gedroics |
| 12.Saeima | 12. Sep 2014 @ 22:12 |
|---|
12.SAEIMAS VĒLĒŠANAS SAGAIDOT…
Vēl pirms pāris mēnešiem es biju rakstījis, ka šajās Saeimas vēlēšanās gan būtu jāpiedalās, un izteicu cerību, ka bijušais partijas NSS vadītājs V.Birze varbūt spēs sastādīt jēdzīgu cilvēku sarakstu, kas izveidotu daudz maz nacionālu partijas programmu, ar kuru tad varētu mēģināt startēt un, ja arī necerēt uz reālu iekļūšanu Saeimā, tad vismaz izmantot iespēju tādejādi paust nacionālpatriotiskus uzskatus kaut vai tajās bezmaksas aģitācijas minūtēs, kas katrai partijai oficiāli pienākas. Tādejādi mēs parādītu kaut vai to, ka nacionālā ideja Latvijā vēl nav mirusi, un ir cilvēki, kas nebaidās to brīvi un atklāti paust. Diemžēl šāds saraksts sastādīts netika, un ar rūgtumu jāsecina, ka nu jau trešajās Saeimas vēlēšanās pēc kārtas nevienas patiesi nacionālas partijas programmas pieteiktas nav. Varētu tagad ilgi un plaši meklēt vainīgos un analizēt, kāpēc tas tā ir noticis, taču tas nav mana šī raksta uzdevums. Domāju, ka partiju un kustību vadītājiem būs tagad pietiekami daudz laika izspriest un izvērtēt savas pieļautās kļūdas un izsecināt, kā novērst to nebeidzamu atkārtošanos nākotnē… Mans uzdevums šobrīd ir atbildēt uz jautājumu – ko Latvju Patriotiem darīt 2014.gada 4.oktobrī?
Mans viedoklis nebūs īpaši oriģināls un neatšķirsies no tā, ko es paudu jau 2010.gadā pirms 10. un 2011.gadā pirms 11.Saeimas vēlēšanām, proti, ir divi iespējamie varianti, kā rīkoties – neiet uz vēlēšanām vispār vai arī aiziet un iemest urnā tukšu aploksni bez nevienas partijas zīmes tajā. Pats es attiecīgi 2010. un 2011.gadā esmu izmantojis šos abus variantus. Pirmajam rīcības variantam ir priekšrocība, ka nožēlojamo politikāņu sarīkotā farsa dēļ mēs nedeldējam savus apavus un neizniekojam laiku, ko varam pavadīt kaut vai ģimenes locekļu vidū; otrais variants savukārt parādītu mūsu attieksmi pret vēlēšanās kandidējošajām partijām – ka mums tās visas nav piemērotas, turklāt tādejādi mēs apgrūtinātu pārvarēt procentu barjeru tām partijām, kuras, ja ticēt socioloģiskajām aptaujām, balansē uz 5% barjeras robežas (te es, pirmkārt, domāju garīgi nelīdzsvarotās – atcerieties ģībšanu preses konferences laikā! – pielīdējas okupantiem I.Sudrabas izveidoto partiju), jo šo barjeru rēķina, dalot par partiju nodoto balsu skaitu ar vēlēšanās piedalījušos (nevis urnā atrasto derīgo aplokšņu) skaitu. Kuru no šiem variantiem pats šogad izmantošu, godīgi sakot, vēl nezinu, tas būs atkarīgs no tādiem faktoriem kā laika apstākļi, garastāvoklis, aizņemtība ar citām, nozīmīgākām lietām… utt., u.tjp. Vienu gan zinu droši – nekādā ziņā nesekošu ar ķebli cietumā smadzenes smagi atdauzījušā un par gaili nolaistā, savu reputāciju ar idiotiskajiem rakstiem portālā www.tautastrubunals.eu neglābjami zaudējušā bijušā helsinķieša L.Grantiņa un viņa drauģeļa, manis kādreiz cienītā, bet nu vairs tikai skumju līdzcietību izraisošā, ar vecuma marasmu smagi slimā bijušā mācītāja A.Kavača aicinājumam balsot par „vienīgo patiesi nacionālo” partiju „VL/TB-LNNK”.
Tiem, kas manai pozīcijai nepiekrīt un uzskata, ka tomēr vajadzētu šo partiju vēlēšanām atbalstīt, es gribētu pajautāt – ko šī partija Latviešu tautai labu ir izdarījusi, atrazdamies Saeimā kopš 2010.gada? Vai varat nosaukt vismaz 10 labus darbus, ko tā ir tur paveikusi? Es personīgi pat 5 nosaukt nevaru! Ar ko šī partija būtiski atšķiras no it kā pretējā flangā esošā „Saskaņas centra”? Nosauciet 10 šādas atšķirības! Un atkal man jāsecina – es pat 5 tādas atrast nevaru! Toties kopīgā gan ir ne mazums tai gan ar „SC”, gan citām Saeimā pārstāvētajām partijām. Tās visas ir par arvien ciešāku integrāciju cionistu-masonu-pederastu izveidotās impērijas ES struktūrās, ar katru gadu zaudējot visu, kas vien kaut nedaudz atgādina par Neatkarīgu, pastāvīgu Latviešu Valsti (kronis visam bija atteikšanās no nacionālās naudas vienības – lata, kas, cita starpā, garīgi slimo radījumu Grantiņa un Kavača uztverē esot pozitīvi vērtējama parādība); atbalsta okupantu integrāciju un pasludināšanu par likumīgiem Latvijas pilsoņiem (atšķiras tikai viedokļi par to, cik lielā tempā tas būtu jādara), līdztekus, protams, saknē noraidot dekolonizāciju kā nevajadzīgu un neiespējamu procesu; pat ar pušplēstu vārdu šīs partijas neieminas par nepieciešamību noteikt Latviešiem Latvijā pirmtiesības, lai gan ir atbilstoša ANO rezolūcija, kas paredz tādu iespēju situācijā, kad nācijas izdzīvošana ir apdraudēta… utt., u.tjp. Līdz ar to, vismaz man personīgi ir pilnīgi vienalga, vai Saeimā ir, piemēram, 22 „VL” vai tikpat daudz „SC” deputātu, manā, un domāju, ka absolūtā vairuma latviešu dzīvē tas neko nemaina un nemainīs.
`Paskatīsimies, kādas tad personālijas startē „VL” sarakstā? Odiozais Raivītis Dzintariņš, kurš jau pats laikam neatceras, ar kādiem uzskatiem viņš sāka savu politisko darbību un kādus viņš sludina tagad (vienā ziņā gan viņš ir konsekvents – dekolonizāciju vismaz A.Gardas un citu Īstu Patriotu izpratnē viņš nekad nav atbalstījis), aktīvs t.s. „integrācijas” atbalstītājs, kurš pats gan pat savu patēvu nav spējis „integrēt” un iemācīt viņam latviešu valodu (tātad ģimenē viņš ar šo cilvēku runā krieviski!!! – A.G.), toties zina, ka pats svarīgākais ir par katru cenu tikt iekšā Saeimā un arī valdībā, lai varētu zili zaļi uzdzīvot uz nodokļu maksātāju rēķina. Ik pa laikam radikālu Patriotu tēlojošais Janka Iesalnieciņš, kurš, ja kaut ko pareizu uzraksta savā blogā internetā, tad vēlāk to momentā nožēlo, atvainojas un gļēvi izdzēš, pēc tam sniedzot intervijas kosmopolītiskiem saziņas līdzekļiem un stāstot, ka viņš neesot nemaz tik briesmīgs, par kādu viņu iztēlojot un neaizmirstot atgādināt, ka viennozīmīgi ir pret dekolonizāciju (skat. http://www.iesalnieks.lv/2011/10/nepaklausigais-nacionalists-iesalnieks.html). Tādejādi viņš zaudē pēdējās cieņas paliekas Īsto Patriotu acīs, toties saglabā naudīgu činavnieka vietu Saeimā sev un sieviņai, ko viņiem apmaksā viņu mīļā partijele. Turklāt, kā daudzi vislatvieši, viņš mēdz lielīties ar savu perfekto fizisko formu, taču patiesībā ir vārgs un gļēvs. To pierāda kāds atgadījums pirms pāris gadiem, kad, iedams prom no intervijas sniegšanas avīzei „DDD” tās ofisā Lubānas ielā, viņš bija spiests lūgt par sevi krietni vecākā A.Gardas palīdzību (ko pēdējais arī labprāt sniedza) padzīt aizdomīgus tipus, kas it kā drūzmējoties netālu, lai nabaga Iesalnieciņu pēc tam izsekotu un piekautu. Loģiskāk gan būtu, ja „drosmīgais patriots” Jānis piedāvātos aizstāvēt pēc gadiem viņam tēvam atbilstošo Aivaru… Tad vēl superradikālis J.Dombrava, kurš vienīgais no savas partijas balsoja pret jevrika ieviešanu Latvijā, taču tai pat laikā pēc šī notikuma partiju nepameta, turpinot uzturēt sakarus ar saviem drauģeļiem, tādā veidā parādot, ka nav nekāds patriots, bet tukšs demagogs un gļēvs pašlabuma meklētājs – kā jau visi vislatvjatkas. Vēl var pieminēt uzvārda saturam izcili atbilstošo Parādnieku, kurš, zaudējot matus, zaudējis arī savu „ekstrēmismu”, un turpmāk vairs nekādus „fašistu ieročus” bērnudārzos nedemonstrē… Toties nelaiķi U.Freimani drošībnieku rokās nodot gan viņš nebija skubināms… Par bēdīgi slaveno daugavpilieti I.Laizāni un viņas izteikumiem, ka visi, kas dzīvo Latvijā, mums esot ļoti vajadzīgi, esmu jau rakstījis agrāk, atzīmēšu tikai, ka viņa vēl šajā gadsimtā (!!! – A.G.) piedalījās mītiņos Dubrovina parkā pilsētā, kuros izteica pateicības vārdus Daugavpils „atbrīvotājiem no fašisma”. Dzirdēt šādu muldoņu latviski vismaz man ir daudz pretīgāk, nekā to pašu klausīties okupantu mēlē… Vēl „VL” sarakstā Latgales vēlēšanu apgabalā sācis figurēt tāds uzņēmējs Aleksandrs Korņilovs, kurš agrāk vispār politikā nekādi sevi nav parādījis, un vismaz es nekad arī neesmu dzirdējis viņu runājam latviski…. Par politiskajiem līķiem, kas „VL” pievienojās savulaik no „TB”, es vispār nevēlos tērēt laiku, rakstot kaut rindiņu…
Vispār par vislatviešiem spilgti un precīzi savulaik ir izteicies L.Inkins, proti, „tādi cilvēki miesīgo māti gatavi nokaut, samalt gaļasmašīnā, izcept belašos un pārdot Centrāltirgū, vēl publiski izlieloties, cik izdevīgu biznesu sanācis veikt…”. Man atliek šiem viedajiem vārdiem tikai pilnīgā pievienoties.
Visbeidzot, tiem ļaudīm, kas bažījas, ka tomēr bez „VL” Saeimā latviešu stāvoklis vēl vairāk pasliktināsies, es varu atbildēt: „Varbūt tieši to mums arī vajag, lai tauta beidzot izrautos no miega un apātijas. Varbūt tad mēs neapmierināsimies ar „tvaika nolaišanu” no dažu viltuspatriotu puses, bet radīsim patiešām Nacionālu, Īsteni Radikālu kustību, tādu kā «Правый сектор» („Ļabējais sektors”) Ukrainā, kuri faktiski bez jebkāda nodevēja Porošenko (īstajā vārdā šis žīds, nevis ukrainis, ir Kacmans) atbalsta jau vairākus mēnešus uz dzīvību un nāvi cīnās priekšējās līnijās par savas valsts un nācijas pastāvēšanu! Tai pat laikā šī kustība nesmādē arī parlamentāras cīņas metodes, aktīvi piedalās gaidāmajās Ukrainas parlamenta vēlēšanās. Ukraiņu patriotiem IR, par ko balsot… Vai mums kādreiz būs?
LATVIETI, MOSTIES, CELIES KĀJĀS UN SĀC STRĀDĀT !!! TAVĀ VIETĀ PATIESU BRĪVĪBU CITI NEIZCĪNĪS !!!
12.09.2014. Aivars Gedroics |
| Blakus sūdzība | 5. Sep 2014 @ 23:47 |
|---|
LATGALES APGABALTIESAS
CIVILLIETU KOLĒĢIJAI
AIVARA GEDROICA (081274-10215),
dzīv. Daugavpilī, Teātra ielā 34-35,
pasta adrese: a.k.32, Daugavpils, LV 5401,
tālr. 65428660, 28229894,
BLAKUS SŪDZĪBA
Daugavpils civillietu tiesas tiesnese V.Lāčplēse ar savu 14.08.2014. lēmumu ir atteikusies pieņemt manu 7.08.2014. prasības pieteikumu pret SIA „DzKSU”. Uzskatu, ka šis lēmums ir nepamatots un atceļams šādu iemeslu dēļ:
1. Prasība celta pret SIA „DzKSU”, un tajā ir norādīts, ka tiesai lūgts atcelt šīs iestādes pieņemto dzīvokļu kopsapulces protokolu kā juridiski nepareizi noformētu. Ir vispārzināms, ka šī iestāde atrodas Daugavpils Domes pakļautībā un praktiski visus savus lēmumus saskaņo ar to. Tāpēc loģiska ir arī manis izvirzītā līdzprasība pret Daugavpils Domi, lūdzot man atvainoties rakstveidā ar laikraksta starpniecību un izmaksāt naudisku kompensāciju.
Atzīstos, ka neesmu norādījis Domes adresi un reģistrācijas numuru, taču šie fakti ir vispārzināmi, it īpaši ņemot vērā, ka šo iestādi vada tuvs tiesneses V.Lāčplēses radinieks J.Lāčplēsis. Tāpat ir acīmredzams, ka es kā pilsētas iedzīvotājs, protams, ka vēršos pret pilsētas, nevis novada Domi. Tieši pilsētas Domei biju adresējis arī iesniegumu, kura kopiju esmu nosūtījis arī tiesai. Uzskatu, ka tiesnese Lāčplēse apzināti izmanto birokrātisku atrakstīšanos, nevēloties pēc būtības izskatīt sev nevēlamu iesniegumu.
2. Neuzskatu, ka man būtu jāpierāda fakts, ka man ir piešķirtas mājas vecākā pilnvaras un noteikta atlīdzība par to pildīšanu. Ja tas tā nebūtu, neviens taču nerakstītu protokolu ar lūgumu man tādas atņemt un SIA „DzKSU” šādu prasību neapmierinātu. Ja nu tomēr tiesnesei V.Lāčplēsei par to ir šaubas, viņa var pieprasīt attiecīgos dokumentus no SIA „DzkSU” arhīva. Turklāt, tiesnese V.Lāčplēse vai nu ļoti pavirši pilda savus pienākumus, vai arī apzināti jauc mājas adresi, kurā es dzīvoju un nesen pildīju mājas vecākā pienākumus – tā ir Teātra 34, nevis Teātra 32, kā norādīts lēmumā. Kaut arī neesmu dzīvokļa Nr.35 īpašnieks mājā Teātra ielā 34, tomēr, tā kā biju ievēlēts par tās vecāko, formēju un nogādāju SIA „DzKSU” kopsapulču protokolus, kā arī pildīju citus mājas vecākā pienākumus, saņemot par to atlīdzību, tad uzskatu, ka man ir pilnas tiesības iebilst pret manis aizmugurisku noņemšanu no amata, šī procesa laikā rupji pārkāpjot juridiskās normas.
3. Attiecībā uz prasības summu, kas būtu piedzenama par man neizmaksāto kompensāciju par mājas vecākā pienākumu pildīšanu no 1.11.2013., vēlos atzīmēt, ka kopsapulces protokolā, saskaņā ar kuru man tika noteikta šī samaksa, ir noteikta arī tās aprēķināšanas kārtība, tiesnese V.Lāčplēse to varētu noskaidrot, vēršoties SIA „DzKSU”, taču acīmredzami nevēlas to darīt.
4. Civilprocesa likums neuzliek par pienākumu obligāti izmantot meditāciju pirms vēršanās tiesā. Arī „Mediācijas likuma” 3.pantā ir teikts, ka meditācija ir brīvprātīgs process. Ja tiesnese V.Lāčplēse neuzskata vēršanos pie Daugavpils mēra ar lūgumu ietekmēt SIA „DzKSU” rīcību par meditācijas procesu, tas, manuprāt, nevar būt par iemeslu atteikties pieņemt manu prasības pieteikumu.
5. Uzskatu, ka, norādot smagus procesuālo normu pārkāpumus reāli nenotikušās kopsapulces protokolā, ar kuru es tiku noņemts no mājas vecākā amata, es pilnībā esmu pamatojis, kāpēc saskaņā ar „Dzīvokļa īpašuma likumu” šis protokols ir anulējams, un man nav nepieciešams vēl meklēt kādas pārkāptas materiālo tiesību normas attiecībā uz mani.
6. Uzskatu, ka ar manu deklarāciju par 2013.gada ienākumiem, ko esmu iesniedzis VID, esmu pilnībā apliecinājis savu trūcīgo materiālo stāvokli, un nekādi citi dokumenti tā apstiprināšanai nav vairs nepieciešami. Tiesnese arī nenorāda, kādi būtu tie „īstie un pareizie” dokumenti, kuri būtu jāiesniedz deklarācijas VID vietā. Cita starpā vēlos atzīmēt, ka, būdams atbildētājs civillietā Nr.C06078111 esmu sniedzis ienākumu deklarāciju Zemgales apgabaltiesā un Augstākās Tiesas Civillietu kolēģijā, un allaž tā bijusi par pietiekamu pamatu manis atbrīvošanai no tiesas nodevas apmaksas.
7. Vēlos arī atzīmēt, ka jau 2013.gada novembrī ar lūgumu anulēt pretlikumīgi noformēto reāli nenotikušās kopsapulces protokolu esmu vērsies Administratīvajā rajona tiesā, taču diemžēl saņēmu atteikumu pieņemt manu prasību, par ko liecina Daugavpils tiesai iesniegtie dokumenti. Tā kā arī gads vēl nav apritējis no t.s. „lēmuma” pieņemšanas dienas, tad neuzskatu, ka būtu nokavējis termiņu prasības iesniegšanai tiesā.
8. Tāpat vēlos izteikt neizpratni, kāpēc mans prasības pieteikums tika nodots tuvai J.Lāčplēša radiniecei V.Lāčplēsei, zinot, ka tādejādi neizbēgami rodas interešu konflikts, un kāpēc V.Lāčplēse nav pati sevi atstādinājusi no šīs lietas izskatīšanas saskaņā ar CPL 19.p.2.d. un 4.d.
9. Vēl gribu informēt tiesu, ka tiesneses V.Lāčplēses lēmumu saņēmu ar nokavēšanos, analfabēti uzrakstītās adreses uz aploksnes dēļ, kurā bija nepareizi norādīts mājas, kurā dzīvoju, numurs, kā arī kopā „salīmēta” mana mājas adrese ar pasta adresi.
Pamatojoties uz augstāk minēto, lūdzu tiesu:
1. Atcelt tiesneses V.Lāčplēses 7.08.2014. lēmumu.
2. Uzlikt par pienākumu Daugavpils tiesai pieņemt manu prasības pienākumu un nodot to citai tiesnesei, kas neatrastos interešu konfliktā.
Pielikumā: aploksnes kopija uz 1 lpp.
1.09.2014. A.Gedroics |
| Nelietība | 28. Aug 2014 @ 20:51 |
|---|
LATVIJAS REPUBLIKAS
ĢENERĀLPROKURATŪRAI
Kalpaka bulvārī 6, Rīgā, LV-1801
AIVARA GEDROICA (081274-10215),
pasta adrese: a.k. 32, Daugavpils, LV 5401,
tālr. 65428660, 28229894,
iesniegums
Esmu spiests vērsties pie Jums ar sūdzību par AT Senāta rīcību, izskatot civillietu C06078111. Savā 03.03.2014. kasācijas sūdzībā es biju norādījis uz vairākiem būtiskiem procesuālo un materiālo tiesību pārkāpumiem, kas tika pieļauti, izskatot manu lietu iepriekšējās tiesu instancēs. Diemžēl AT tiesnese I.Garda, izskatot manu kasācijas prasību, vispār ignorēja sūdzību par nepareizu materiālo tiesību piemērošanu manā gadījumā, konkrēti (citēju fragmentu no manas sūdzības):
Visrupjākais pārkāpums 4.02.2014. sastādītajā tiesas spriedumā ir CPL 42.p.1.d. piemērošana man, pieprasot samaksāt valsts nodevu, no kuras prasītāja bija daļēji atbrīvota, tīšuprāt ignorējot faktu, ka es pats, savukārt, pilnībā, biju atbrīvots no tiesas nodevas, par ko, protams, liecina lietā esošie dokumenti. Tādējādi tiesai bija jāpiemēro CPL 42.p.4.d., proti, tiesas izdevumi jāuzņemas valstij. Uzskatu, ka tā nevarēja būt kļūda, bet gan apzināts likuma pārkāpums, kas ir ne tikai minēts CPL 451.p., bet arī KL 291.p.
Kā to liecina man atsūtītais Senāta rīcības sēdes lēmums, šī mana pretenzija vispār netika izskatīta un Senāta Rīcības sēde par to savu attieksmi nav paudusi (skat. klātpievienoto dokumenta kopiju).
Tā kā Senāta Rīcības sēdes lēmums nav vairs pārsūdzams, tuvākajā laikā vērsīšos ar sūdzību Eiropas Cilvēktiesību Tiesā par iespēju liegšanu man saņemt taisnīgu tiesu Latvijā. Tomēr pirms tam vēlētos uzzināt arī Jūsu viedokli – vai Ģenerālprokuratūra uzskata šādu praksi par pieļaujamu un vai Ģenerālprokuratūras izpratnē I.Garda un pārējie tiesneši, kas pieņēma šādu lēmumu, nav saucami pie kriminālatbildības pēc LKL 291.p. Es vēlos, lai tā notiktu un lai mani šai procesā atzīst par cietušo!
Pielikumā: 1) manas kasācijas sūdzības kopija uz ___ lpp.;
2) AT Senāta rīcības sēdes lēmuma kopija uz ___ lpp.
14.08.2014. A.Gedroics |
| » Sirmulis |
|---|
SNIEGSIM ATBALSTU ALBERTAM SIRMULIM !!!
Ar patiesu prieku izlasīju interviju laikraksta „DDD” 24.07.14. numurā ar godāto Albertu Sirmuļa kungu no Jelgavas. Pirms vairākiem gadiem mūs saveda kopā „Latvijas Radio 1” pārraide „(Ne)Brīvais mikrofons”, kurā dzirdēju uzstājamies šo cilvēku un, protams, piefiksēju, ka viņu, tāpat kā mani, vairumā gadījumu pārtrauc pusvārdā vai vispār neļauj viņam runāt. Mani ieinteresēja šī persona, jo biju pārsteigts, ka laikā, kad psihslimnieki tiek padarīti bezmaz vai par „svētajiem apustuļiem” un apstākļi psihenēs „sit pušu” komfortu PSRS laika viesnīcās, kāds cīnās par to, lai viņam tiktu noņemta psihiskas slimības diagnoze, lai gan vairums ļaužu tagad dara pilnīgi pretēji – pie mazākām sūdzībām cenšas „izpūst no mušas ziloni” un vēlas izlikties cik vien iespējams garīgi slimāki, jo zina, ka problēmas viņiem šī statusa dēļ, ja vispār būs, tad minimālas, bet privilēģiju nāks vesels lērums. Kādā no uzstāšanās reizēm Sirmuļa kungs nosauca savu mājas adresi, es to piefiksēju un uzsāku ar viņu saraksti.
Nebija viegli iegūt cilvēka uzticību, kuru tik daudzi jau dzīves laikā ir krāpuši un iznerrojuši. Sākumā Sirmuļa kungs pat īsti neticēja, ka jūtu viņam līdzi, interesējos par viņu un gribu palīdzēt, domāja, ka vienkārši ņirgājos, kā to diemžēl daudzi jau bija darījuši pirms manis. Pamazām man tomēr izdevās pārliecināt viņu atsūtīt savus memuārus, kuros viņš bija īsumā aprakstījis savu dzīves gājumu, kādā veidā viņš tika pie „godpilnās” diagnozes un kā praktiski visu atlikušo mūžu cīnījās, lai tā tiktu viņam noņemta, bet diemžēl bez panākumiem.
Sirmuļa kungs PSRS laikā nebija ne pārliecināts disidents, ne ārzemju „kaitīgo” radiopārraižu klausītājs, ne kā citādi pret pastāvošo iekārtu noskaņots cilvēks. Saņemot pavēsti 1960.gadu sākumā, bez iebildumiem uzsāka dienestu padomju armijā. Kad līdz dienesta beigām bija atlicis apmēram gads, viņš pēkšņi sajuta sāpes vēderā, kas viņam radīja jūtamu diskomfortu un traucēja pildīt dienesta pienākumus. Kad mūsu „gudrie” dakteri ar tradicionālām metodēm nespēja noskaidrot šo sāpju cēloni, kādam „prātvēderam” ienāca galvā ideja, ka tas viss taču varētu būt „uz nervu pamata”. Tādejādi dokumentos tika ierakstīta diagnoze neirastēnija, un pats Sirmuļa kungs pirms laika demobilizēts no padarmijas, par ko viņš tobrīd, protams, neskuma. Tomēr šī fakta negatīvās sekas viņš drīz vien izjuta uz savas ādas, jo tas tika šifrētā veidā fiksēts Kara biļetē, bez kuras iekārtoties darbā nekur tolaik nebija iespējams. Un liels bija Sirmuļa kunga izbrīns, ka toreizējos apstākļos, kad bezdarbs nepastāvēja, bet darba roku visur trūka, viņam vienmēr tika atteikts, lai kur viņš ne vērstos darba meklējumos. Beidzot nejauši kāds potenciālais darba devējs viņam izpļāpājās, ka Kara biļetē kā demobilizācijas cēlonis viņam fiksēta psihiska diagnoze, kas daudzās sfērās liedz viņam uzticēt darba pienākumu pildīšanu. Pēdīgi nelaimīgais cilvēks bija priecīgs, ka izdevās dabūt kurpnieka vietu kādā apavu darbnīcā. Tomēr, tā kā šis amats nebija tas, kurā viņš būtu gribējis strādāt visu atlikušo mūžu (Sirmuļa kungs sapnis bija iekārtoties par vilciena pavadoni, lai varētu apskatīt bijušo PSRS un tās ievērojamākās vietas), viņš sāka domāt, kā tad varētu no šīs pilnīgi nepamatoti uzliktās diagnozes atbrīvoties. Viņš, protams, nezināja, ka psihiatriskajās slimnīcās strādājošais personāls savā attīstības līmenī maz atšķiras no radījumiem, kurus šie „apkalpo”, kā arī to, cik būtiska lieta visiem psihiatriem ir t.s. „mundiera gods”, tas ir, nedarīt pāri saviem amata kolēģiem. Tādēļ viņš pats labprātīgi ieradās uz pieņemšanu pie psihiatra, pastāstīja visu situāciju un lūdza izvērtēt, vai šī diagnoze viņam uzlikta pamatoti, cerot, ka ārsti sapratīs, ka viņu kolēģi ir kļūdījušies un to noņems. Ārsti viņam atbildējuši, ka tik viegli to nevarot izdarīt, kur nu vēl ambulatori, vajagot likties slimnīcā uz pārbaudi un stacionāru novērošanu, kam naivais Sirmulis vieglprātīgi piekrita, tādejādi pats savu stāvokli vēl krietni pasliktinādams.
Trakonamā viņam tika paziņots, ka viņš tiks turēts aiz restēm tik ilgi, kamēr ārsti saskatīs viņa rīcībā „slimības pazīmes”, cik vien ilgi tas būs nepieciešams – nedēļu, mēnesi, kaut vai gadu. Šī ziņa Sirmuļa kungam uzdzina šausmas. Viņš saprata, ka, atrazdamies starp reāli prātā jukušiem indivīdiem 24 stundas dienā, ar laiku tiešām arī pats sāks jukt, tādēļ sāka domāt, ko darīt, lai izprovocētu tās vēdera sāpes, kuru dēļ viņam tika piešķirta „neirastēnijas” diagnoze, lai tad ārsti beidzot sāk atkal pētīt to cēloni. Viņš atcerējās, ka tas notika armijā, kad viņam lika nēsāt dažādus smagumus, tāpēc brīvprātīgi devās uz virtuvi cilāt smagos kastroļus, kuros slimniekiem tika gatavots ēdiens, ar ko krietni iepriecināja virtuves personālu, bet ne ārstējošos dakterus, kuriem nu bija skaidrs – slimniekam ir „patoloģiska vēlme cilāt smagumus”, tātad viņš ir ne tikai neirastēniķis, bet arī šizofrēniķis. Lūk, tāda „loģika” piemita un piemīt arī šobrīd daudziem psihiatriem, kas liek secināt, ka viņi paši drīzāk gan būtu no sabiedrības izolējami un steidzīgi ārstējami. Sirmuļa kungam tika parakstītas „nomierinošas” tabletes, kuras viņam sanitāri piespiedu kārtā lika rīt vairākas reizes dienā. Rezultātā jau drīzumā viņš nespēja ne tikai kastroļus cilāt, bet pat staigāt un ar lielām grūtībām tikai vēl elpoja. Tad beidzot ārsti-slepkavas attapās un nolēma viņam samazināt dozu, kā arī pēc laika nolēma izrakstīt mājās, jo „diagnoze nu viņiem bija skaidra”, atlika tikai sekot, lai slimnieks turpina apzinīgi ārstēties, dzerot ambulatorā režīmā viņam parakstīto indi. Tā kā „ārstēšanas” rezultātā Sirmulis tomēr nebija vēl sajucis prātā, tad viņš, protams, šādu sevis paškropļošanu neveica… Tomēr šim cilvēkam vēl bija kāda ticība valsts varai, tāpēc viņš uzrakstīja sūdzību toreizējās LPSR Veselības Ministrijai, izstāstot savu problēmu un neslēpjot, ko domā par „slakteriem baltos halātos”, kas, tā vietā, lai noņemtu diagnozi, gandrīz atņēma viņam dzīvību. Jau kādu nedēļu pēc vēstules nosūtīšanas pie viņa mājās ieradās sanitāru specbrigāde, kas piespiedu kārtā Sirmuļa kungu aizgādāja līdz ātrās palīdzības mašīnai, kura savukārt atkārtoti nogādāja viņu Jelgavas trakonamā. Šoreiz „ārstēšana” tika vēl pamatīgāka, pielietojot arī „nomierinošas” injekcijas. Visticamāk, nelaimīgais cilvēks tā arī tiktu veiksmīgi nozāļots, ja neuzradies viens vēl pēdējās prāta paliekas pats nezaudējis psihiatrs (paradoksālā kārtā krievs-nepilsonis), kurš beidzot saskatīja acīmredzamo – trakonamā tiek turēts pilnīgi vesels cilvēks. Viņš izrakstīja Sirmuļa kungu no slimnīcas, pieteikdams regulāri nākt atrādīties un teikt, ka viņam ar veselību viss ir kārtībā, vienlaikus dodot cerību, ka tādejādi pēc 5 gadiem viņš varētu tikt noņemts no uzskaites, kas laikam arī notika, tomēr tas nenozīmēja, ka viņš tādejādi zaudētu uzlikto šizofrēnijas diagnozi. Sirmulis saprata, ka PSRS laikos tālāk cīnīties viņam ir bezcerīgi, tāpēc to arī vairs nedarīja.
Sākoties Atmodai un Latvijai atgūstot neatkarību, Sirmuļa kungam radās cerība panāķt savu reabilitāciju. Viņš nevēlējās nekādu naudas kompensāciju, neprasīja arī sodīt savus spīdzinātājus, bet gan tik vien kā „godpilnā” šiziķa statusa noņemšanu. Tā kā neviens jurists pat par samaksu nevēlējās „ielaisties ar trako”, viņam, par spīti savai 7 klašu izglītībai, nācās apgūt nepieciešamās zināšanas gan jurisprudencē, gan psihiatrijā, ko viņš diezgan sekmīgi arī darīja. Sirmuļa kungs vērsās gan pie dažādiem tiesībsargiem, gan pie vairāku Saeimu deputātiem, nesmādējot teju nevienu politisko partiju un tās vadoni, ieskaitot, piemēram, odiozo Zīgeristu, tomēr labuma no tā gandrīz nekāda nebija. Vienīgi ar J.Dobeļa palīdzību viņam izdevās panākt savas t.s. „slimības vēstures” izsniegšanu, kā rezultātā viņš varēja pārliecināties, ka, pat vadoties no PSRS laika normatīvajiem aktiem, viņam nebija nekāda pamata uzlikt „šiziķa” diagnozi. Savukārt, lai to noņemtu, esot nepieciešams vismaz 3 psihiatru pieprasījums, no kuriem viņam izdevās atrast tikai vienu – to pašu cilvēku, kas viņu savulaik izglāba no drošas nāves Ģintermuižā. (Kā te lai neatceras Bībeles stāstu par Sodomu un Gomoru, kurā nebija pat 10 godīgu cilvēku!) Sirmuļa kungs vērsās Administratīvajā tiesā, tomēr arī tā visās instancēs viņam nevēlējās līdzēt. Galīgā izmisumā nonācis, viņš mēģināja vismaz izklāstīt savas problēmas „(Ne)Brīvajā mikrofonā”, taču tā vadītāji I.Ābola un A.Tomsons veiksmīgi parūpējās, lai viņam tādas iespējas nebūtu (kā viņi rīkojas praktiski ar visiem, kas nerunā pa prātam valdošajai kliķei).
Jaunas cerības Sirmuļa kungam radās, kad Saeima sāka apspriest likumu par to cilvēku reabilitāciju, kam PSRS laikā nepamatoti tika uzlikta psihiskas slimības diagnoze. Tomēr drīz vien tās izplēnēja, jo ar „nacionālistes” I.Mūrnieces (cita starpā, bijušās „LA” žurnālistes) svētību šis likumprojekts tika izlabots tā, ka, lai arī ieslodzīšanas fakts tiks atzīts par nelikumīgu, psiha diagnoze cietušajam tik un tā netiks noņemta, jo tā būtu „nepieļaujama iejaukšanās psihiatrijas kompentencē”, ko valsts likumdevējs it kā nedrīkstot atļauties. Sīkāk par šo lietu stāstīja pats A.Sirmulis intervijā avīzei „DDD”…
Ko darīt šinī situācijā, kā palīdzēt A.Sirmulim un viņam līdzīgi cietušiem ļaudīm? Manuprāt, stingri jāpieprasa Saeimai pieņemt likumu, kas veselu cilvēku slodzīšanu psihenē pielīdzina genocīda noziegumiem, par ko pienāktos augstākais soda mērs un kuram nebūtu noilguma (pašlaik tie ir pielīdzināmi sīka apmēra zādzībai vai krāpšanai, par ko pienākas naudas sods, piespiedu darbs vai īstermiņa ieslodzījums līdz 1 gadam; nekā citādi, kā ņirgāšanos par jau esošajiem un potenciālajiem upuriem to nosaukt nevar!). Pēc šādām likuma izmaiņām tādas nekauņas, kā, piemēram, Rīgas psihenes daktere Biruta Kupča nevarēs ciniski deklarēt, ka nezinot nevienu gadījumu, kad kāds vesels cilvēks vispār būtu ar varu ieslodzīts trakonamā. Perspektīva atlikušo mūžu pavadīt drēgnā cietuma kamerā uzreiz viņai „atgrieztu atmiņu”! Otrkārt, protams, jālabo „reabilitācijas likums” tā, lai cilvēkam līdz ar atzinumu par nepamatotu ieslodzīšanu trakonamā tiktu noņemta arī „godpilnā” psiha diagnoze. (Ja nu kāds ļoti gribēs to atgūt, mūsu „humānie” psihiatri viņam tādu iespēju, protams, vēlāk atkal neliegs.) Tagad tuvojas Saeimas vēlēšanas, LR pilsoņi, pieprasiet to potenciālajiem deputātiem!
Visbeidzot, vajadzētu finansiāli palīdzēt Albertam Sirmuļa kungam izdot savus memuārus, ko viņš nav pabeidzis rakstīt, jo zaudēja cerību tos iespiest naudas trūkuma dēļ. Viņa dzīvesstāsta iepazīstināšana ar plašāku publiku parādītu mūsu likumdevēju sistēmas un „humānās” medicīnas īsto seju un varbūt liktu arī vienam otram ierindas pilsonim padomāt, vai vajag sekot pašreizējai modes tendencei „drošības pēc” aiziet aprunāties ar psihiatru, jo ”visi taču tagad tā dara”. Ja ne ko vairāk, tad var vismaz šim cilvēkam izteikt morālu atbalstu, par ko Sirmuļa kungs neapšaubāmi arī būs ļoti priecīgs!
Viņa adrese: Dambja ielā 4-55, Jelgava, LV 3001, telefons 29956815.
Latvieši, neesiet vienaldzīgi pret cita nelaimi, jo rīt vai parīt tā var arī jūs pašus piemeklēt!
03.08.2014. Aivars Gedroics
4. Aug 2014 @ 15:53
|
| » EP VĒLĒŠANAS |
|---|
KĀ VĒRTĒT EIROPARLAMENTA VĒLĒŠANU REZULTĀTUS ?
Vispirms gribētu izteikt sirsnīgu pateicību visiem, kas šo nožēlojamo, cionistu-masonu-pederastu ložu organizēto pasākumu ignorēja un nepiedalījās tajā. Šādu ļaužu bija teju 70% no visiem vēlēšanu sarakstā iekļautajiem. Protams, katram bija savi motīvi, kāpēc viņi vēlēšanās nepiedalījās, sākot ar banālu slinkumu iet uz vēlēšanu iecirkni, un beidzot ar savas politiskās pozīcijas demonstrēšanu. Es šajās EP vēlēšanās (tāpat kā, starp citu, divās iepriekšējās arī) nepiedalījos divu iemeslu dēļ – pirmkārt, nevēlējos kaut pastarpināti atzīt Latvijas atrašanās ES un EP tiesības komandēt dzīvi Latvijā leģitimitāti; otrkārt, kā parasti, nebija nevienas man simpātiskas partijas, kuras programmu būtu vēlējies atbalstīt (ar skaudību varēju vien noraudzīties uz frančiem, kam bija M.Lepēnas vadītā Nacionālā Fronte vai angļiem, kuriem bija Neatkarības partija – mums šādu veidojumu, kas atklāti deklarē nepieciešamību cīnīties par ES sabrukumu, šobrīd nav). Gribu arī atzīmēt, ka maz ticu iespējai efektīvi graut ES no iekšpuses, manuprāt, to daudz izdevīgāk ir darīt, ar bandītiem pie viena galda nesēžot un viņu iezīmētās kārtis nespēlējot.
Kā liecina TV redzētie kadri, tad pamatā vēlētāji bija ar dažādām kaitēm, t.sk., visai stipri izteiktu vecuma marasmu slimojuši pensionāri, kuri vēlēšanās parasti piedalās, pirmkārt, tāpēc, ka tā ir viņiem laba izklaide vienmuļajā, pelēcīgajā ikdienā; otrkārt, no PSRS laikiem šiem ļautiņiem ir ieborēts, un valdošajiem spēkiem pakalpīgie saziņas līdzekļi to arī nepārtraukti sludina, tā apzināti maldinot tautu, ka piedalīties vēlēšanās esot „pilsoņa pienākums”, lai gan pat PSRS konstitūcijā tas tika definēts kā tiesības (reāli gan to uzspiežot kā pienākumu). Šādu mītu ar prieku apstiprināja arī caurkritušais premjerītis P…dambrovskītis, izsakot „sirsnīgu pateicību visiem, kas šinī dienā izpildīja savu „pilsoņa pienākumu””. Un bija jau šim tipam par ko priecāties - teju puse balsojušo atbalstīja viņa noziedzīgo bandu, iedodot viņam 4 vietas no 8. Acīmredzot pensionāriņi jau paspējuši aizmirst, kā šis kundziņš stabilizēja krīzes budžetu uz viņu rēķina, bet varbūt daļa pat ir lepni par to, ka viņiem šāds „gods” tika uzticēts. Ne jau velti kosmopolītiskie saziņas līdzekļi tā aģitēja par nepieciešamību VISIEM piedalīties vēlēšanās, labi zinot, ka tie ļaudis, kas ikdienā par politiku neinteresējas, nobalsos par to, ko visbiežāk redz TV ekrānā un dzird radio – tā tas notika arī šoreiz. Jebkurā gadījumā „Vienotība” nu var neuztraukties – tauta piedos viņiem visu, ko tie ne darītu, un skrūves tai piegriezt var vēl stingrāk.
Ar dziļu nožēlu var komentēt arī bēdīgi slavenās divkosīgās nodevējas I.Grigules iekļūšanu EP. Sākot ar loģiskiem un pareiziem aicinājumiem torpedēt „jevrika” ieviešanu, Grigulīte ātri vien šim teātrim meta mieru un pievērsās milzu apmēros izplūdušai savas personas slavināšanai par Dievs vien zina no kurienes iegūtiem miljoniem. Viens gan ir skaidrs – ja kaut pusi no šīs naudas minētā dāmīte būtu novirzījusi J.Sila izstrādāto grozījumu Satversmē reklamēšanai un notāra pakalpojumu apmaksai, tad nepieciešamie 30 000 parakstu tiktu savākti, un tagad mēs varētu ķerties pie parakstu vākšanas otrās kārtas – taču tas nebija šīs kundzītes mērķis. Šādi viltusdraugi kā viņa, manuprāt, ir daudz bīstamāki par atklātiem ienaidniekiem, kuri vismaz godīgi pasaka, ka nevēlas Latvijas neatkarību un ir par arvien dziļāku mūsu zemes iekļaušanu eiromasonu struktūrās. Arī Grigule acīmredzot vēlas to pašu, bet mūsu muļķa vēlētāji savā vairumā to diemžēl nesaprata.
Nedaudz mani pārsteidza „SC” neveiksme, kuram arī es prognozēju 2-3 vietas. Jāsecina, ka daudzi okupanti un viņiem līdzi jūtošie likumīgie pilsoņi nolēma uzticēties pārbaudītām vērtībām - žīdietei Ždanokai, kura pēdējo 10 gadu laikā jau uzskatāmi parādīja, cik naidīga viņa ir pret Latviju un Latviešiem, un ka no sirds dara visu, kas tās spēkos, lai mums kaitētu. Tāpat Daugavpilī spīdošus panākumus guva cits žīds – Mirskis-Vinckovičs, kura partijai „Alternativa” tikai 1,5 % pietrūka līdz 1 vietas iegūšanai EP. Šiem žīdiem, protams, nav nekā kopīga ar žīdu tautu Izraēlā, ka dzīvo savā senču zemē un savā vairumā, esmu pārliecināts, nevēl ļaunu mūsu zemei un tautai. Bet šie divi ir okupanti un pasaules klaidoņi, kas laikam nekur un nevienam nav vajadzīgi, jo paši neizjūt piederību kādai zemei vai tautai, un Latvijā atrodas tikai mūsu tautiešu vairuma gļēvuma un bezzobainības dēļ. Cita starpā vēlos atzīmēt, ka vienīgais no „SC” ievēlētais tips – bijušais TV žurnālists A.Mamikins - nav vis nekāds nevainīgs jēriņš, bet gan ļoti bīstams, naidīgs un nekaunīgs naturalizēts okupants, kurš ne par mata tiesu nav lojālāks Latvijai par abiem augstāk minētajiem tipiem, kā arī „caurkritušo” A.Rubiku. Katrs, kas skatījās viņa vadītās pārraides TV un REN-TV Baltic, varēja par to pārliecināties. „SC” vēlētāji labi zināja, kam viņi plusiņus lika…
Visbeidzot, no „nacionālās” apvienības ievēlētais R.Zīle jau pirms 20 gadiem parādīja, ka ir nožēlojams liberālis kā politiskos, tā ekonomiskos jautājumos, un latviešu tautas liktenis viņam nerūp ne tik, cik melns aiz naga. Jau balsojot 5.Saeimas vēlēšanās 1993.gadā, es šo tipu no „TB” saraksta svītroju. Žēl, ka dumjie patriotiski noskaņotie vēlētāji, uzķērušies uz viņa skandināto reklāmu radio, lika viņam plusus, tā vietā, lai strīpotu šo radījumu un atbalstītu tikai 4.vietā esošo E.Šņori. Kas attiecas uz pēdējo, tad šim puisim iesaku padomāt, vai bija vērts pīties ar viltusnacionāļiem, kas viņam gaidīto vietu EP tā arī nedeva, toties reputāciju (vismaz manās acīs) krietni vien pabojāja… Vai varbūt viņš tomēr cer, ka pēc 12.Saeimas vēlēšanām Zīle, sekojot P…dambrovska paraugam, kļūs par premjeru, atdodot viņam savu vietu EP? Nu, cerība, kā zināms, ir muļķa pēdējais mierinājums…
Nobeigumā gribētu aicināt tautiešus nopietni gatavoties Saeimas vēlēšanām rudenī, tajās, manuprāt, gan būtu jāpiedalās, un jāizveido beidzot viens PATIESI NACIONĀLS saraksts. 10. un 11.Saeimas vēlēšanās tāda nebija, vai tagad būs? Varbūt atbildi uz šo jautājumu varēs sniegt Viktors Birze no Liepājas, kas nesen atgriezies Latvijā no ārzemēm un atsācis darboties politikā? Laiks rādīs…
LATVIEŠU INTERESES AUGSTĀK PAR VISU !!! CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
03.06.2014. Aivars Gedroics
3. Jun 2014 @ 19:22
|
| » Sveiciens "atbrīvotājiem" no politieslodzītā Stomahina |
|---|
Советским ветеранам
Вы не "освободители", о нет!
Вы оккупанты хуже, чем нацисты!
И 60 мильонов на тот свет
(Всем выкопанным в Виннице - привет!)
Отправил Сталин ваш легко и быстро.
Каратели из банд НКВД,
Заградотрядов горе-"ветераны",
Подонки и рабы - всегда, везде,
Будь то на суше, в воздухе, в воде, -
Парадом тупо прущие бараны,
Европе не свободу вы несли,
А геноцид и рабство в 45-м
(А что другое вы нести могли?),
Насильники и до чужой земли
Охотники... "Победою" проклятой
Своею до сих пор гордитесь вы,
Не стоящие званья человека,
Рабы от Сахалина до Невы,
И тем, что навязали власть Москвы
Европы половине на полвека.
Когда на Запад бешеной ордой
Пошла лавина орков краснозвездных,
Свой Мордор на штыках неся с собой,
И одного захватчика другой
Сменил - уже спасаться было поздно.
И Венгрия, и Польша, и Литва,
Кавказ и Украина - все хлебнули...
Будь прокляты Россия и Москва,
И лишь "лесные братья" и УПА -
Герои, чей ответ чекистам - пули!
И по сей день расстрелами смердят
Медальки ваши все с усатой харей.
И путинский лизать вы рады зад,
И Крыма одобряете захват...
Плюю вам в морды, сталинские твари!
4-15.4.2014
25. Apr 2014 @ 21:34
|
| » CUKURS |
|---|
Kad Latvju Tautas Varonim HERBERTAM CUKURAM tiks sniegta pelnītā cieņa un gods?
Pēdējā laika notikumi, konkrēti, pērkamā nelieša Māra Ruka murgu grāmata „Arāja komandas Letonija”, kurā šis radījums, pats nebūdams Cukura mazā pirkstiņa vērts, kārtējo reizi izmanto iespēju uzgāzt viņam dubļu šalti, apvainojot Cukuru neesošos noziegumos, kā arī diskusija LTV-1 pārraidē „100 grami kultūras”, kurā atkal tika apgalvojuma formā sludināts, ka Cukurs noteikti esot noziedznieks, tomēr kā lidotāju viņu arī nevajadzētu aizmirst (šo pārraidi var noskatīties internetā http://www.ltv.lv/lv/raksts/27.03.2014-100g-kulturas.-diskusija.id26808/), liek kārtējo reizi uzdot virsrakstā minēto jautājumu. Protams, gaidīt kaut kādu izpratni no tādiem kā pederasts Kārlis Streips, kuram pietiekot ar to, ka kāds kaut ko sliktu par Cukuru ir teicis vai „nepareizā” vietā viņu atceroties redzējis, ir bezcerīgi, te nu jāparobežojas ar izteicienu: „izdzimtenim ir izdzimteņa valoda”. Tāpat grūti cerēt uz objektīvu izpratni no „progresīvā”, rietumnieciskā vēsturnieka Kaspara Zeļļa, kurš apgalvo, ka termins „Baigais gads” esot nacistu propagandas sauklis, tāpēc to vajagot izvairīties lietot. Neizbrīna arī narkomānes ar stāžu Andras Manfeldes salūšana un atteikšanās rakstīt libretu mūziklam par Cukuru, viņas personu jau labi raksturojis Linards Grantiņš saitē http://tautastribunals.eu/?p=19296, tā pierādot, ka arī garīgi slimiem cilvēkiem uz īsi brīdi reizēm iešaujas prātīgas domas galvā. Visai divdomīgi izklausās arī producenta Jura Millera muldēšana par Cukura „sabojāto reputāciju”, liekot viņam pašam labāk atcerēties savu reputāciju tā sauktā „pedofilijas skandāla” sakarā un saistību ar par nepilngadīgo seksuālu izmantošanu notiesātām personām. Redzēsim, kāds gala rezultātā izskatīsies viņa veidotais mūzikls, lai gan, vērojot ažiotāžu ap tā tapšanas procesu, kā arī zinot šī producenta personību, kas nekad ar patriotismu nav izcēlusies, neceru uz īpaši objektīvu Cukura tēla atspoguļojumu tajā. Un tomēr savs labums no šī mūzikla tapšanas ir, tas atkal atgādina par mūsu izcilā lidotāja personību kā tādu un liek vaicāt, vai mūsu valsts un tauta spēj un grib cienīt savus varoņus??? Jo, kā savulaik teicis kāds viedais – tautai, kas neciena savu pagātni, nav nākotnes!
Kā zināms, mūsu objektīvā un politiski neangažētā Ģenerālprokuratūra jau no 1996.gada rūpīgi izmeklē t.s. „Holokausta noziegumus” un pēta arī Cukura lomu tajos, bet tā teju 20 gadu laikā neko pret viņu kompromitējošu nav varējusi atrast. Līdz ar to, spriežot pēc elementāras juridiskas loģikas un visiem zināmās nevainīguma prezumpcijas, kas būtu jāievēro katrā normālā, demokrātiskā, likumus ievērojošā valstī, Cukurs ne pie kā nav vainīgs, un viņa pasludināšana par noziedznieku ir nelikumīga neslavas celšanas jau mirušam cilvēkam, kurš diemžēl vairs nespēj sevi aizstāvēt. Toties viņa slepkavas gan būtu pelnījuši sodu, jo, lai kādus arī noziegumus būtu (pieņemsim) izdarījis Cukurs vai kāds cits cilvēks, neviens nav bijis tiesīgs viņu nogalināt citādāk, kā vien pēc tiesas sprieduma, un arī šāds iznākums parasti nemēdz apmierināt Amnesty International un citas organizācijas, kuras iebilst principā pret nāvessoda piemērošanu kā tādu vienmēr un visos gadījumos.
Tātad, skaidrs, ka gadījumā, ja mums pie varas būtu normāla, patriotiska valdība un parlaments, šis iestādes sen jau būtu vērsušās pie Izraēlas valsts ar prasību paskaidrot, ar kādām tiesībām tās specdienesti bez tiesas un izmeklēšanas nogalināja Latvijas pilsoni, kā arī pieprasītu miljonos dolāru mērāmu kompensāciju par viņa nāvi. Diemžēl mūsu varturi tā vietā visgudri spriedelē, ka pati dalība Arāja komandā kā tādā jau esot noziedzīga, tāpēc labāk esot Cukura jautājumam nepieskarties. Sekojot šādai „loģikai”, noziedznieki ir arī visi, kas, piemēram, 14.06.1941. vai 25.03.1949. strādāja dzelzceļa sistēmā – gan lokomotīvju mašīnisti, gan pārmijnieki, gan staciju dežuranti, gan vagonu sastāvu komplektētāji… utt., utjp., tāpat, protams, visi „čekas” darbinieki – sākot ar nodaļu priekšniekiem un beidzot ar apkopējām, kā arī jebkurš PSKP ierindas biedrs, jo tieši šīs organizācijas vadība taču komandēja „čeku”, kura tikai pildīja tās dotās pavēles. Tā spriežot, iznāks, ka teju katrs otrais Latvijas iedzīvotājs Staļina laikos bija vai nu upuris vai noziedznieks. Starp citu, līdzīgi sprieda arī padomju varas vīri, kad no vāciešiem atkarotajās teritorijās vaicāja cilvēkiem – jūs vācieši represēja? Ak, nē? Tātad jūs nepretojāties, apzinīgi strādājāt viņu labā, par to tagad MĒS jūs sodīsim! Vai tiešām mums pie šādas absurdas prakses būtu jāatgriežas?
Pie reizes var uzdot jautājumu – kas būtu noticis, ja Cukurs būtu atteicies stāties Arāja komandā? Tādā gadījumā viņu pašu laikam ievietotu Salaspils nometnē, bet „Holokausta vēsturē” nekas būtiski nemainītos, vienīgi droši var teikt, ka par 4 bojā gājušiem žīdiem būtu vairāk, jo viņu dzīvības Cukurs izglāba tikai tāpēc, ka atradās tai pašā Arāja komandā. Tiesa, par to viņš pretī saņēma melnu nepateicību, jo izglābtie vēlāk viņu ne tikai neaizstāvēja, bet gan apvainoja un apsūdzēja „no pirksta izzīstu” noziegumu izdarīšanā. Ar rūgtumu viņš vēlāk teica ģimenes locekļiem: „Kad vācu laikā dzirdēju apgalvojumus, ka žīdiem nedrīkstot palīdzēt, jo tie uz labu atdarot ar ļaunu, es tam neticēju, jo nekad ar neko tādu nebiju saskāries, nebiju saņēmis ne no vienas tautības vai rases cilvēka… Tagad diemžēl jāsecina, ka vismaz uz daļu žīdu šis teiciens gan attiecas”. Un tiešām, ja palasa kaut vai H.Cukura grāmatu „Mans lidojums uz Gambiju”, tad jāsecina, ka viņš bija neparasti tolerants pat pret nēģeriem, kurus toreiz daudzi baltie drīzāk uztvēra kā pērtiķus, nevis cilvēkus. Arī pretī par to viņš saņēma labestīgu attieksmi. Viņam bija pamats tieši to gaidīt arī no žīdiem, bet… Mans viedoklis ir tāds – ja Cukurs otrreiz dzīvotu šai pasaulē, tad vienalga par žīdu šāvēju viņš nekļūtu, jo viņa raksturs neļautu slepkavot neapbruņotus cilvēkus, taču viņu glābējs arī laikam viņš vairs nebūtu… Un, kas attiecas uz Cukura jautājumu un latviešu un žīdu kā tautu savstarpējo attiecību uzlabošanos vai pasliktināšanos, tad varu teikt sekojošo – nekas tā neuzlabotu mūsu savstarpējās attiecības un nepalīdzētu sadziedēt karā cirstās brūces, kā vismaz viena žīdu tautības pārstāvja vēlme atvainoties mums par viņu glābēja Cukura nelietīgo noslepkavošanu un publisku aicinājumu visā pasaulē beigt viņu „liet ar dubļiem”. Vai tāds žīds atradīsies? Nezinu, bet domāju, ka tiem, kurus tā uztrauc mūsu valstu un tautu savstarpējās attiecības, vajadzētu nevis aizliegt Cukura vārdu ņemt mutē, bet gan pacenties sameklēt šādu žīdu… Neticu, ka pasaulē neviena tāda cilvēka nav…
Savukārt mums, latviešiem, vajadzētu svēti glabāt un cienīt H.Cukura piemiņu, jo tādu krietnu cilvēku ne vien Latvijā, bet visā pasaulē ir gana maz bijis. Kas par to šaubās, lai izlasa B.Šābertes grāmatu „Ļaujiet man runāt!”, un tad viņiem, cerams, ka viss kļūs skaidrs. Cita starpā vēlos atzīmēt, ka biedrība „Latvietis” ir gan izdevusi H.Cukura grāmatu „Mans lidojums uz Gambiju”, gan aploksnes ar viņa attēlu, to visu par attiecīgu samaksu var iegādāties www.latvietis.lv. Ja būtu finansiālie līdzekļi, tad izdotu arī „Lidojumu uz Japānu” un citus ar H.Cukura dzīvi saistītos materiālus.
Visbeidzot, uz raksta sākumā uzdoto jautājumu var atbildēt šādi – tad, kad Latvijā pie varas būs Patiesi Nacionālisti! Tad būs gan H.Cukura (nevis vienkārši Cukura) iela Liepājā un citās Latvijas pilsētās, būs viņam veltīti pieminekļi, obeliski, piemiņas plāksnes… viss, ko šis krietnais cilvēks ar savu darba mūžu un traģisko likteni ir nopelnījis. Taču, lai tas notiktu, visai tautai beidzot ir jāceļas kājās un par to jācīnās!
NĀCIJA PĀRI VISAM !!! CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
29.03.2014. Aivars Gedroics
29. Mar 2014 @ 16:01
|
| » Mēsls Raivuha un viņa raduraksti... |
|---|
Atļaujiet mazu iestarpinājumu no privātās dzīves! Uzskatu, ka krievu mentalitāti saprotu pietiekoši labi. Cilvēks, kuru es varētu saukt arī par savu patēvu un kurš manai ģimenei joprojām ir ļoti tuvs, ir padomju armijas pulkvedis, nepilsonis, kurš turklāt nerunā latviski. Kopš sevi atceros, mēs ar viņu esam strīdējušies un bijuši nesamierināmi pretējos uzskatos par politiku. Un vienlaikus tuvi kā cilvēki. Viņš mani iemācīja peldēt, braukt ar mašīnu un divriteni. Mūs vieno savstarpēja cieņa, iespējams, pat dziļāka nekā ar vienu otru politisku domubiedru. Kāpēc? Tāpēc, ka spējam būt patiesi viens pret otru un turamies katrs pie savas pārliecības. Neko krievi nenicina vairāk kā cilvēkus bez principiem un liekuļus. Jā, pretēju uzskatu paudēji viņus var sadusmot, var būt smags strīds, bet tikai uz atklātības un stipras pārliecības pamatiem ir iespējama saruna un jebkāda vienošanās.
http://www.delfi.lv/news/comment/comment/raivis-dzintars-ar-tankiem-latvijai-neuzbruks.d?id=44318567#ixzz2wVWTPL2L
20. Mar 2014 @ 15:22
|
| » Maigs piedraudējums Dirsplēsītim-2 |
|---|
19.03.2014. Nr. 17.1-15/G-294/2503
Labdien!
aivars_666@inbox.lv
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (turpmāk - ministrija) savas kompetences ietvaros ir izskatījusi Jūsu šā gada 19.februāra e-pasta vēstuli (b/n) ar lūgumu sniegt ministrijas viedokli, vai Daugavpils domes priekšsēdētāja J.Lāčplēša pozīcija, kas minēta portālā http://www.d-fakti.lv/lv/news/article/82124/, attiecībā uz Valsts valodas inspekciju, nav rupja iejaukšanās tās darbā un nav pretrunā ar viņa amatpersonas statusu un sniedz tālāk minēto viedokli.
Saskaņā ar Valsts valodas centra nolikuma 1.punktu, Valsts valodas centrs ir tieslietu ministra pārraudzībā esoša tiešās pārvaldes iestāde un, saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 1.panta 3.punktu, iestāde ir institūcija, kura darbojas publiskas personas vārdā un kurai ar normatīvo aktu noteikta kompetence valsts pārvaldē, piešķirti finansu līdzekļi tās darbības īstenošanai un ir savs personāls.
Turpretī atvasinātā publiskā persona (pašvaldība vai cita ar likumu vai uz likuma pamata izveidota publiska persona) ir atbildīga par pastarpinātās pārvaldes (atvasinātu publisku personu iestāžu) iestāžu darbību.
Saskaņā ar likuma "Par pašvaldībām" 3.pantu vietējā pašvaldība ir vietējā pārvalde, kas ar pilsoņu vēlētas pārstāvniecības - domes - un tās izveidoto institūciju un iestāžu starpniecību nodrošina likumos noteikto funkciju, kā arī šajā likumā paredzētajā kārtībā Ministru kabineta doto uzdevumu un pašvaldības brīvprātīgo iniciatīvu izpildi, ievērojot valsts un attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju intereses.
Ņemot vērā augstāk minēto, ministrija vērš uzmanību, ka Daugavpils domes priekšsēdētājs nevar lemt par Valsts valodas centra darbību Daugavpilī, un minētās personas viedoklis norādītajā interneta portālā uzskatāms par tās personīgo viedokli.
Ar cieņu
Ilga Jermacāne
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija
Pašvaldību departaments
Pašvaldību pārraudzības un metodikas nodaļa
66016557
19. Mar 2014 @ 17:07
|
| » 16.3.14. |
|---|
ATZIŅAS PAR 16.MARTA PASĀKUMU NORISĒM 2014.GADĀ
Vispirms par jauko un patīkamo. Priecē, ka pasākuma dalībnieku skaits nebija mazāks, šķiet, ka pat lielāks nekā iepriekšējos gados, par spīti ne visai patīkamajiem laika apstākļiem un mūsu varturu kā allaž izteiktajiem murgainajiem draudiem par ārvalstu radikāļiem, „snaiperiem uz jumtiem un dzīvokļu logos”, protestētājiem laivās ar apdullinošiem skaļiem krievu mūzikas ierakstiem (nu gluži kā Svilpji-Lupji no krievu biļinām)…utt. Nekā no tā visa praktiski nebija, izņemot dažu desmitu neadekvātu krievu un žīdu bļaustīšanos, kuru nebija grūti ignorēt. Mūsu varturi kā allaž izplata visādus murgus, par katru cenu cenšoties atturēt Latviešus piedalīties šajos pasākumos, kārtējo reizi uzskatāmi demonstrējot, ka viņi kalpo nevis savai tautai, bet gan pasaulē valdošajai cionistu-masonu-pederastu kliķei. Tomēr, par spīti tam, gana daudzi tautieši šos „ieteikumus” un draudus drosmīgi ignorēja. Sevišķi gribētos uzteikt luterāņu mācītāju Gunti Kalmi par drosmīgo sprediķi Doma baznīcā, atklāti parādot mūsu varturu un citu leģionāru pretinieku īsto seju, kā arī nostāšanos gājiena priekšgalā pēc dievkalpojuma noslēgšanās… Atzinību pelna arī nu jau bijušā ministra Eināra Cilinska nepakļaušanās premjeres Straujumas politiskajam spiedienam un neatteikšanās piedalīties gājienā, lai gan par motīviem, kāpēc viņš tā rīkojās, ir dažādas baumas dzirdētas… arī tādas, ka viņš it kā netiekot ar saviem ministra pienākumiem galā, un esot laimīgs, ka no tiem ticis atbrīvots…
Tagad par ne tik priecīgiem vērojumiem saistībā ar šo datumu. Kaut arī šis ir divu veidu vēlēšanu gads, tomēr „VL-TB/LNNK” frakcija vismaz reitinga celšanas nolūkā pat formāli nemēģināja atjaunot šo dienu ja ne svinamo, tad vismaz atzīmējamo dienu sarakstā, piešķirot tai vismaz analogu statusu, kāds ir t.s. „Starptautiskajai sieviešu dienai”, kura, cita starpā, balstās uz cionistu Purima svētkiem (sīkāku informāciju skat., piemēram, http://dievzeme.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=18:vai-dsim-hamana-ausis&catid=5:analtiskais-viedoklis&Itemid=4). Protams, var atkal gļēvi atrunāties, ka valdošais vairākums šo ideju neatbalstītu (un opozicionārais „SC”, protams, arī), tomēr Raivīša kompānija būtu parādījusi savu attieksmi, taču viņi, kā jau parasts, nolēma pat formāli nacionālu izrādīšanos upurēt par labu koalīcijas stabilitātei.
Nepatika arī tas, ka, pretēji okupantu „bļauškām”, mūsējie nebija parūpējušies par domubiedru uzaicināšanu no ārzemēm, kas varētu sniegt mums morālu (un varbūt pat materiālu) atbalstu, pie reizes arī kliedējot mītu par to, ka „nekur pasaulē mūs neatbalsta” un jebkāda veida Leģiona dienas pasākumus visur ārzemēs „vienprātīgi nosoda”. Ārzemēs, tāpat kā pie mums, ir visādi ļaudis, gan Patrioti, gan deģenerāti, mums jāprot ir atšķirt „graudus no pelavām”. Nerunāsim šeit par „vislatvjatkām”, kuri „necieš jebkura veida ekstrēmismu” Latvijā un ārpus tās, bet patiesi nacionāli noskaņotiem cilvēkiem, kuri arī taču organizē un plāno pasākumus šai datumā…
Noteikti būtu jāpadomā, kā pastiprināt skaļumu dziesmām, ko izpilda „Vilki” gājiena laikā. Jau dažu desmitu metru attālumā no viņiem tās praktiski nav dzirdamas, bet ļaudis, kas atrodas gājiena galā, visticamāk, vispār nezina, par šāda „muzikāla pavadījuma” eksistenci. Kā konkrēti to izdarīt, lai paliek mūziķu pašu ziņā – iegādāties kādu aparatūru, pasaukt pavadošo pūtēju orķestri… utt. Galvenais, ir jāsaprot, ka šī problēma pastāv, un tā ir jārisina. Dziesmām jāskan ne tikai pašiem sev, bet arī „pilsētai un pasaulei”, kā savulaik mīlēja teikt kāds oligarhs…
Visbeidzot, nevajadzētu aprobežoties tikai ar ziedu nolikšanu Brīvības pieminekļa pakājē, noteikti vajadzīgs vismaz pārdesmit minūšu ilgs mītiņš, kurā tiktu dota iespēja izteikties kā pasākuma organizētājiem, tā arī vienkāršajai tautai. Daudzi cilvēki ir braukuši desmitiem, pat simtiem kilometru uz šo pasākumu, un viņi jūtas vīlušies, ka tas tik spēji un spontāni beidzas, vēl nemaz lāga nesācies… Okupanti aiz policistu ķēdēm uz mums nepārtraukti bļauj, kāpēc mums kā mēmiem vienmēr jāklusē?
Nožēlojami arī, ka, klausot mūsu Saeimas Nacionālās drošības „galvenajam spečukam” Vzjatleram, gājienā neparādījās neviens Ukrainas karogs, lai gan tieši šobrīd tie būtu nepieciešamība ne tikai, lai solidarizētos ar ukraiņu tautu, bet arī, lai norādītu, ka viens otrs aploksnes labprāt ņemošs dakterītis, kas pārdevies Sorosam, mūs nemācīs, kā mums būtu jādzīvo… No „VL” puses, to, protams, nevarēja gaidīt, bet bija taču arī patiešām Patriotiski noskaņoti rīdzinieki…
Visbeidzot, klajš nosodījums jāizsaka diviem deģenerātiem, pašreizējās noziedzīgās varas kalpiem, konkrēti, bijušajiem leģionāriem Imantam Kuplim un Jānim Blūmam, kuri katrs attiecīgi LTV-1 „Panorāmā” un TV3 „Ziņās” aicināja tautu 16.martā vai nu gļēvi sēdēt mājās, vai arī braukt uz Lesteni, taču gājienā uz Brīvības pieminekli nekādā ziņā neiet. Te nu jāatgādina, ka godu cilvēks pelna visu mūžu, bet zaudēt sava stulbuma vai gļēvulības dēļ var vienā mirklī. Un šinī gadījumā absolūti nav svarīgi, vai šie abi „kungi” izteikties TV nolēma paši pēc savas iniciatīvas, vai viņiem palūdza kāds tā darīt (vēl sliktāk, ja viņiem par to samaksāja Jūdasa grašus). Pārējiem leģionāriem būtu no viņiem publiski jānorobežojas un jāizslēdz šie no „Daugavas Vanagiem” un „Nacionālo karavīru biedrības”, ja viņi tur sastāv!
Ļoti ceru, ka mani ieteikumi tiks ņemti vērā pasākumos turpmākajos gados! Cīnīsimies, latvieši, nekad ne no viena nebaidīsimies, būsim savu varonīgo senču cienīgi!
NĀCIJA PĀRI VISAM !!! CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
17.03.2014. Aivars Gedroics
17. Mar 2014 @ 17:06
|
|
|