es negribu uzbaazties, bet parasti peec shaadiem spriedeleejumiem man rodas jautaajums, kaapeec cilveeki neuzdod sev jautaajumu, kaapeec es nonaacu pie ticiibas dievam. un kaa buutu ja es buutu piedzimusi musulmanju gjimenee? un kaa, ja briivdomaataaju - hipiju gjimenee, kuri noliedz dieva eksistenci?
man nepatiik uzbaazties ar shaadiem jautaajumiem cilveekiem, kurus es nepaziistu, bet shkjiet, ka religjija vairs nav taads tabu, kaa agraak, taapeec es uzdroshinos.

(Reply to this) (Thread)

No vienas puses man tiešām patīk, ka rietumos reliģija nav tabu jau vairākus gadsimtus, bet no otras puses rietumu civilizācija ar to kaut ko ir zaudējusi. Bet par reliģiju ir vērts runāt vai nu zinātniski vai atvērti izzinoši ar reliģijas pārstāvjiem (priesteriem, mācītājiem, sludinātājiem, mūkiem utt.), nevis ar fanātiskiem reliģisku pārdzīvojumu meklētājiem vai sekotājiem (es esmu tikai sekotāja).
Katram cilvēkam ir savs veids, kā viņš nonāk pie ticības Dievam vai jebkam citam, kam izvēlas ticēt vai neticēt. Un man jau liekas, ka tas katram pašam ir skaidrs, kā tas ir noticis, kāds ceļš līdz tam ir bijis. Tāpēc pēc tam uzdot vēl jautājumu par to pašam priekš sevis diez vai ir būtiski. (Šeit es, iespējams, ļoti kļūdos.)
Par tiem pārējiem variantiem es arī esmu domājusi, kā būtu ja būtu, bet zinu, ka manu vecāku neticība (viņi tic, ka Dievs ir, bet no tā nekas nemainās viņu dzīvē - tāpēc es rakstu par nepraktizēšanu) nav ietekmējusi manus ticības meklējumus. Es zinu, ka mana ģimene ir labākais, kas man varēja būt, tāpēc tie spriedelējumi ir bezjēdzīgi, es tikai dažreiz gribu, ka man būtu lielāka garīguma bagāža no ģimenes. Tagad tas viss man pašai ir jāsavāc.
Cilvēkiem vienkāršai un pasaulīgai laimei nav vajadzīga reliģija. Tam vajadzīga ticība - katrs izvēlas, kam.
***
Paturu tiesības jebkurā brīdī mainīt savas domas šajos jautājumos.

(Reply to this) (Parent)