| Rūsas pārveidotājs. |
[5. Feb 2007|00:13] |
Ir tāda lieta pasaulē: to vislabāk zinās tie, kuriem ir mašīnas, moči vai pagrabi, proti – Rūsas Pārveidotājs. Viņu smērē tieši uz rūsainā pleķa. Rūsa (kādas ķīmiskas reakcijas rezultātā, bez šaubām) pārvēršas par tādu kā pretrūsas plēvīti un sargā metālu. Pēc tam viņu var krāsot vai kā – rūsēšanas process tajā vietā ir apstājies.
Un reizumis šķiet, ka cilvēka dvēsele arī ir kā tāds dzelzs gabals [katrs var iedomāties kādu dzelzs priekšmetu pēc savas patikas un līdzības – emaljēta krūzīte, piemēram...], kas laika gaitā apaug ar visādiem uzslāņojumiem, kam laika gaitā kādās savainojumu vietās ieēdas rūsa un padara visu trauslu, nevarīgu un zināmā mērā nelietojamu.
[tālāk lūdzu samazināt lasīšanas ātrumu un izslēgt cinisma funkciju smadzenēs]
Un, lūk, ap dvēseli apaug steiga un laika trūkums, dažādas domas un darbi, ikdienas sīkumi un netiksīkumi – un dvēsele pazūd un pazaudējas, sapinas un apmaldās pati sevī un pasaulē ap sevi.
Un lūk, dvēseli ievaino sadursmes ar citiem, nelaikā un nevietā pateiktie (vai nepateiktie) vārdi, domas, kas ļauni domātas, nepiedotais un brīvībā neatlaistais.
Un dvēsele rūsē pati sevī, kļūst trausla un caurumaina, un katrs nākamais sitiens viņu jo vairāk izārda. Un rūsa rullē.
[tālāko ieteicams lasīt divatā. Ar Dievu.]
Ir, ir tāds rūsas pārveidotājs dvēseles caurumiem. Te gribu runāt par grēksūdzi. Katra cilvēka dzīvē pienāk laiks padomāt par to, kas mūs padara tādus kā aprūsējušus un caurumainus. Laiks padomāt un tīrīt dvēseli.
Veidu ir daudz. Šodienas metaforas iespaidā domāju – jāpiesēž kādu brīdi klusumā un jāiztēlojas sava dvēsele kā kāda... tējkanna. Kur kādi traipi, kur emalja nositusies, kur i rūsas pleķis pavīd, kur kaļķu uzslāņojums. Pie rūsas pleķiem varētu domāt par tiem nejaukajiem vārdiem, ko citiem gadījies pateikt, par nepiedoto, par to, kas dvēseli padara cauru un nespējīgu.
Pie kaļķa – par to laiku, kas pazaudēts un nepiepildīts, par virspusībām un ārišķībām un to visu, kas dvēseli padara nejūtīgu un raupju.
Un traipi – tas varētu būs kādas domas, kādi sīkumi, kas dvēseli padara neskaistu un nejauku – i paša, i citu acīs.
Un kad visiem traipiem, rūsas pleķiem un kaļķa gabaliem pielikti uzraksti, tad jālūdz Tējkannas Īpašnieks viņu (no sākuma ar skābi un tā) notīrīt un kur vajag, uzlikt rūsas pārveidotāju un nokrāsot par jaunu.
Svētais Gars klusi ienāks dvēselē un darīs to stipru un izturīgu – lai arī jūtīgu, bet pastāvīgu.
Lai Dievs jums palīdz atrast mirkli miera sarunai ar Viņu.
Lauma, draudzes evaņģēliste
http://www.3vienbaznica.net/pardomas.htm |
|
|
