| Tuvākie |
19. Jun 2005|13:28 |
Šodien dievkalpojumā sēdēju tur, kur sēž kavētāji - beigās. Un man abās pusēs sēdēja sievietes gados - viena ap 70, otra - ap 55-60. Un tad es sāku domāt, cik jūtīga es esmu uz savu tuvāko vajadzībām? Neesmu. Esmu diezgan nejūtīga, dažreiz pat apzināti.
Bija tāda situācija, kad redzēju, ka vecākā no sievietēm mēģināja dziedāt dziesmu, kas nebija jādzied - viņa skatījās blakus lapaspusē dziesmu grāmatā. Ko man tas būtu prasījis parādīt īsto dziesmu un īsto rindiņu? Neko. Tikai iziešanu no savas komforta zonas. Savukārt otrā pusē blakus stāvošā sieviete nebija paņēmusi dziesmu grāmatu. Ko man būtu prasījis vienkārši viņai piedāvāt dziedāt no manējās vai vēl labāk paiet piecus soļus, lai atnestu viņai atsevišķu grāmatu? Neko. Tikai iziešanu no savas komforta zonas.
Kāpēc Somālijas bēgļiem ir vienkāršāk noziedot naudu, nekā ar elementāri humānu rīcību palīdzēt savam tuvākajam? Laikam tāpēc, ka izņemt naudu no naudas maka ir vienkāršāk/ pierastāk.
Labi, ka dievkalpojuma beigās jau varēju vecākajai no sievietēm palīdzēt tikt galā ar dziesmu meklēšanu un paskaidrojumiem. Neliels, bet progress tuvākmīlestībā. |
|